Turpinās Mūsas kreisā krasta emocionāli vēsturiskā izpēte, šoreiz pieskaroties Ceraukstes pagastam upes augštecē.
Turpinās Mūsas kreisā krasta emocionāli vēsturiskā izpēte, šoreiz pieskaroties Ceraukstes pagastam upes augštecē.
Ješu mājas ir patālu no Mūsas, bet tās nevar nepieminēt divu iemeslu dēļ. Pirmais: «Ješi» ir padomju gados piemirsta tēlnieka Egona Zvirbuļa dzimtās mājas. Pazīstamāki ir viņa dzīvesbiedre, jau mūžībā aizgājusī māksliniece Alise Zvirbule un viņu dēls kinooperators Miks Zvirbulis. Otrais: «Ješos» dzīvo Ceraukstes pagasta vēstures izzinātāja, bijusī tautas nama vadītāja Elvīra Mežsarga. Viņa bija rajona avīžnieku gide atmiņu un šodienas realitātes ceļojumā.
Reiz bija…
Tā sākas daudzas pasakas un arī traģēdijas. «Par katru māju varētu uzrakstīt grāmatu,» izsakās Elvīra Mežsarga. «Kaut arī dažviet to vietā vairs nav pat drupu.» Skaistākās ēkas uzceltas 30. gados un pakļautas iznīcībai reizē ar Latvijas okupāciju. 1949. gada marta izsūtīšanās tukšas palikušas Rudzīšu, Induļu, Bruču, Rūpnieku, Atvaru mājas.
Kad nodibinājies kolhozs «Stars», nedisciplinētos vai citādi noziegušos izsūtījuši uz «Sibīriju», kā nosauktas pamestās Rudzīšu mājas ar dendroloģiskam parkam līdzīgu dārzu. Pamazām «sibīrieši» to nopostījuši, bet māja beigu beigās nodedzināta.
Vēstures slāņi «Rūpniekos»
Jaukā vietā starp Mūsu un Ceraukstes upi, likteņa sargāti, visām jukām par spīti, ar stikla un plēves rūtīm atbraucējiem acīs raugās neapdzīvotie «Rūpnieki». Tie pieredzējuši Latvijas plauksmes gadus, sabrukumu, deportācijas, lielo tautas staigāšanu un 90. gadu cerību, kad Induļu ģimenes mantinieki saglābuši ēkas no bojā ejas. Uz Sibīriju 1949. gadā aizvesta vienīgi saimniece Anna, bet pašu saimnieku, kurš pa ledu aizbēdzis uz pārupi, bruņoti vīri meklējuši vēl četras piecas dienas. Pamestības izjūtu «Rūpniekos» kliedē un ticību dzīvībai vieš mājas stūrim piekļāvies kupli uzziedējušais mīlestības koks…
Vēji jau piektajā paaudzē
Saskaņā ar dabas likumiem, kuros iekļaujas zeme, Mūsas plūdums, mūžveci koki un akmeņi, «Vējos» dzīvo un strādā Vēju ģimene jau piektajā paaudzē. Tie ir Helēna un Ēriks Vēji ar meitu Ingu un dēlu Sandiju. Uzņemtais temps saimniekošanā kļuvis gausāks: labību neesot kur likt, cūkas, ausis sacēlušas, brīnoties par aplam garo mūžu, mājas būve apstājusies. Taču vēl Vējos diezgan optimisma, Ērikam – arī patikas pajokot: kā savulaik bēdzis no Staļina vārdā nosauktā bērnudārza «Rūpniekos», kur bijis ievietots ar visu gultiņu, kā draugam meiteni «nocēlis», ar kuru kopā laimīgi dzīvojot. Par vecomāti palicis arī nostāsts, kā viņa rājusi savus suņus: ķerturi, saturi! pēc suņu vārdiem – Ķeris, Turis un Saturis. Dižozolam aiz 1904. gadā celtās klētiņas esot īpašs pievilkšanas spēks: tur sametoties izspietojušās bites, sperot pērkons, stārķi lidinoties, it kā ligzdot gribēdami, bet resnajā zarā, kas jau nokaltis, kāds esot pat pakāries. Taču upi nevarot aizvietot nekas. Ja tik būtu vairāk vaļas, Ēriks ar makšķeri laivā vien sēdētu.
Vēju «abrkasītis» Inga, šķiet, vairāk raugās uz pilsētu, mācās Rīgas uzņēmējdarbības koledžā. Bet Vēju vārds sestajā paaudzē būs jānes Sandijam. Lai viņiem veicas!
