Skolotāja, kultūras darbiniece, dzejniece, māte un vecmāmiņa – tādas ir ceraukstietes Lilianas Skudras mūža galvenās krāsas.
Skolotāja, kultūras darbiniece, dzejniece, māte un vecmāmiņa – tādas ir ceraukstietes Lilianas Skudras mūža galvenās krāsas.
Darba gadi Jelgavā, Aizupē, Misā, Ceraukstē jau aiz muguras. Nu jādomā, kā saskaņot vajadzības ar pieticību, ko valsts piešķīrusi dzīvības uzturēšanai. Varētu jau gaudot kā vilks, bet iedzimta inteliģence neļauj ņemt virsroku izmisumam. Glābiņu viņa atradusi mūža mīlestībā – dzejā, grāmatās un mākslā.
«Dzeja ir mana nepieciešamība, tāpat kā grāmatas. Bet akvareļu gleznošana – vaļasprieks,» attiecības ar mūzām skaidro Liliana. «Literārā lappusīte avīzē, kur redzu nodrukātus savus dzejoļus, dod spēku, tā- pat kā radiofonā Ritas Trences dziedātā «To mazo vārdiņu – dvēselīt»…». Par vaļasprieku Lilianai savs spriedums: jāšaubās, vai šāds jēdziens saglabāsies. Jaunbagātniekiem nav ne laika, ne vēlēšanās, bet trūcīgajiem izsīkst līdzekļi. Vaļasprieks ir dārgs, ja tas nav pārvēršams materiālās vērtībās.»
Sarunai esmu izvēlējusies Lilianas Skudras dzejoli «Krāsu pasjanss». Viņa ātri aptver manu nodomu: «Skābeņu zaļā, aveņu sārtā, virsāju mēļā un baltā ir tās krāsas, bez kurām nav iedomājama «bildīte» – Liliana. Plauktiņš ir garš un krāsu podiņiem vietas diezgan.»
Skābeņu zaļais
«Tā ir iztēles krāsa, garīgas rosmes un radoša prieka krāsa. Radošu pieeju ir prasījusi gan pedagoga, gan kultūras darbinieka profesija. Allaž it kā pats par sevi saprotams bija, ka man «jāvelk» arī mākslinieka noformētāja darbs.
Akvarelis pie manis atnāca pirms dzejas. Skolā nemaz nepratu zīmēt, tikai vēlāk it kā atkrita kāda klape. Rosināja daba. Meklējot dziļāk, jāpiemin tēva māsa Marta Dītriha. Viņa bija izšuvēja. Pēc Madernieka metiem darināja altāra segas, baznīcu un biedrību karogus. Man bija iespēja redzēt, kā spēlējas krāsas.
Akvareļi rodas īpašā noskaņā un redzējumā. Ziedi, ainavas dod ierosmi, klāt jāpieliek fantāzija. Mani darbiņi bijuši izstādīti vairākās mācību iestādēs, arī Ceraukstes pagastā, daudzus esmu izdāvinājusi.»
Aveņu sārtais
«Tā ir alku un iegribu krāsa. Cilvēkiem ar aktīvu gara pasauli iegribu ir vairāk. Ir vēlēšanās lasīt labas grāmatas, klausīties skaistu mūziku, skatīties teātra izrādes, iegādāties mākslas darbus. Taču manai paaudzei gluži viss vairs nav sasniedzams. Sarkanos toņus saista arī ar mīlestību, bet alku un iegribu šajā krāsā ir vairāk. Dzīves gājumā tās ir gan piepildītas, gan… Aveņu sarkanajam ir sudraba maliņa. Tā padara šo krāsu mīlīgāku.»
Virsāju mēļais
«Sārtais kļūst aizvien tumšāks. Tā ir smeldzes, skumju un sāpju krāsa – piesātināta un smaga. Taču arī sedzoša, slēpjoša un saudzējoša. Dzīve pret indivīdu vēršas mežonīgi. Cilvēku var viegli pakļaut naudas un varas iegribām. Cīņa ir stipri nevienlīdzīga.»
Baltais
«Aveņu sarkano sajaucot ar zaļo, iegūst netīri brūnu krāsu. Starp tām allaž jāliek pa baltam triepienam. Baltā – miera, saskaņas, saderības un mīlestības krāsa.
Tāda ir tā palete, ar kuru esmu krāsojusi savas dzīves notikumus un vairākumu akvarelīšu.»
