Antons ar brāli uz mātes mājām pārvācās pirms diviem rudeņiem, kad pēc pirmajām salnām dārzā zeme bija piebirusi pilna ar āboliem.
Antons ar brāli uz mātes mājām pārvācās pirms diviem rudeņiem, kad pēc pirmajām salnām dārzā zeme bija piebirusi pilna ar āboliem.
Brāļi Antoni
Drīz vien bija pamanāms, ka viņi ir labi amatnieki – vecais namelis un dārzs tika sakopts labāk, nekā vecajai Krauklienei saimniekojot. Mazajā mājiņā bija vien istabiņa ar virtuvi, tāpēc brāļi jau pirmajā ziemā izbūvēja sev guļamtelpas jumta stāvā. Lejasistabā bija gari plaukti, pilni ar grāmatām – īsta bibliotēka. Tās piederēja Antona brālim, kurš esot bijis augstskolas pasniedzējs, ļoti gudrs cilvēks.
Mātei kapos brāļi uzlika skaistu pieminekli, tātad arī nauda viņiem turējās. Vecpuiši, nedzērāji, sabiedriski, smaidīgi un kopti, arī izpalīdzīgi. Ne viena vien pagasta sieva meta uz “bračkām” aci, jo bez vīrieša laukos grūti. Taču Krauklienes dēli vilinājumiem nepadevās, tikai atjokojās un dzīvoja tālāk paši savu dzīvi. Saucām viņus par brāļiem Antoniem.
Joko par grēku
Nekādi savrupnieki šie gan nebija – nāca uz pensionāru ballēm un talkām. Palīdzēja atjaunot baznīcas ēku, vien pāri tās slieksnim kāju nespēra – esot pārāk lieli grēcinieki. To gan visi uztvēra kā joku.
Miestā vairs nebija daudz cilvēku, kuri atcerētos vecās Krauklienes dēlus mazotnē. Māte sabeidza veselību kolhoza darbos, pa kūti un lauku brigādi, ar dzērāju vīru plēsdamās. Tāpēc puikas vajadzēja sūtīt internātskolā, mājās viņi bija reti. Kad māti glabāja, bērinieku vidū paklīda runas, ka abi labi ģērbtie vīri esot Annas dēli, kuri dzīvo pilsētā. Tika spriests, ka gan jau viņi mātes mājeli pārdos, tāpēc brāļu atgriešanās dažam bija liels pārsteigums. Taču lauciniekam nav daudz laika par citu dzīvi mēli trīt, ziema paiet ātri, nāk sēja un citi darbi.
Nepatīkami un sāpīgi
Šogad martā Antonu pēkšņi aizveda uz rajona slimnīcu, pēc tam uz Rīgu. Onkoloģijas centrā viņu operēja, bet nespēja glābt, un aprīļa vidū Antonu apglabāja. Pagastā mantojuma dokumentus kārtojot, atklājās, ka brāļi īstenībā nav pat radinieki. Kraukļu Annai taču bijis tikai viens dēls, piepeši kāds atcerējies.
“Ar Antonu iepazinos internātskolā. Abi bijām mazi, nobijušies, vientuļi puikas, bieži izsalkuši, nosaluši – sadraudzējāmies. Lielie zēni mūs apcēla un iekaustīja. Daudzus vakarus aizmigām vienā gultā, zem segas raudādami un viens otru mierinādami. Tas tika pamanīts un pārprasts. Kādu vakaru trīs pusaudži dušas telpā mūs ņēma priekšā un… izvaroja. Toreiz pat nesapratām, kas īsti notiek, bija nepatīkami un sāpīgi. Baidoties, ka sūdzēsimies audzinātājai, viņi mums deva konfektes, cepumus un lika klusēt. Ik pa laikam mūs ar kārumiem izvilināja no internāta uz nomaļāku vietu,” rūgto pieredzi atceras Ilmārs.
Augstais pakāpiens
Pēc skolas draugi pašķīrās, Ilmārs iestājās universitātē, kļuva par zinātnieku, Antons pabeidza tehnikumu un strādāja par celtnieku namdari. Abi dzīvoja Rīgā, bet nebija precējušies. Skolas gados pārdzīvotais bija kā pārāk augsts pakāpiens, kam Antons un Ilmārs nevarēja tikt pāri, lai pieskartos sievietei.
Abi no jauna satikušies nejauši, veikalā, stāvot rindā pie kases. Aizgājuši uz tuvējo bāru, izrunājušies par visu, kas šajos gados noticis, un kopš tā vakara vairs nav šķīrušies. Gluži kā zēnībā viens otru mierinājuši un mīļojuši, kā spējuši, un jutušies laimīgi.
Vairāk nekā 20 gadu abi geji dzīvojuši kopā, citiem sakot, ka ir brāļi, jo tā bijis vienkāršāk. Kad Antons saņēmis ziņu par mātes nāvi, nolēmuši pārcelties no pilsētas uz laukiem. Taču šeit viņus panāca un uz mūžu izšķīra slimība. Tagad Ilmārs nolēmis mājiņu pārdot un nopirkt dzīvokli citā Latvijas malā. Tālāk no paziņām un atmiņām.
