Literāts un skolotājs Sergejs Žuravļovs dzimis 1954. gadā Rīgā pedagogu ģimenē. Beidzis Bauskas 2. vidusskolu, mācījies Sporta skolā un ieguvis 2. sporta klasi desmitcīņā.
Literāts un skolotājs Sergejs Žuravļovs dzimis 1954. gadā Rīgā pedagogu ģimenē. Beidzis Bauskas 2. vidusskolu, mācījies Sporta skolā un ieguvis 2. sporta klasi desmitcīņā. 1976. gadā beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti un saņēmis krievu valodas un literatūras pasniedzēja diplomu. Studiju laikā strādājis «Rīgas Balsī» par tulkotāju. Trīs gadus mācījies jaunrades psiholoģijas pulciņā pie novadnieces psiholoģijas doktores Ritas Bebres. Sergejs Žuravļovs strādā Bauskas vakarskolā, māca krievu literatūru, ētiku un filozofiju, psiholoģiju, angļu valodu. Ir precējies, sieva Aina, mākslas doktore, dēls Andrejs (13 gadu) un meita Margarita (deviņi gadi). Pēc pāris nedēļām Sergejs saņems Latvijas Republikas pilsoņa pasi. Viņš ir vairāk nekā 30 grāmatu autors un sastādītājs, raksta krievu, latviešu un angļu valodā.
Perfekti runājat latviešu valodā…
– Valodu apguvu bez problēmām. Bija bērnībā tāds periods, kad latviski vēl nerunāju, bet jau visu sapratu. Mans audžuvecaistēvs bija latvietis Maksis Tenis. Caur viņu visi vārdi «ienāca galvā». Mājas pagalmā draudzējos ar latviešu bērniem. Sporta skolā labi draugi bija Arnolds Dziedātājs un Ojārs Kilbloks, saprotoši treneri Harijs Vīgants un Valdis Šekavs. Kultūras cilvēkiem nav sarežģīti iemācīties latviešu valodu dažos mēnešos.
Nupat pārskatījām agrāko gadu izdevumus, kuros esat publicējies. Mūsu rajona avīzē jūsu pirmais dzejolis ievietots pirms divdesmit gadiem…
– ..jā, un kopš tā laika savu literāro darbību neesmu pārtraucis. Paralēli darbam skolā pētu latviešu un krievu kultūrvēsturiskos sakarus, daudz stundu pavadot bibliotēkās. Minēšu tikai dažas grāmatas, kurās apkopoti mani pētījumi par konkrētām personībām: «Lielā tenora atcerei: D. Smirnovs», «Krievu rakstnieki Vidzemē un Kurzemē (19. gs. 2. puse)», kas izdota ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu, «Krievu rakstnieks I. Buņins Rīgā», «Vainags Sobinovam» u. c. Manu grāmatu izdošanu sekmējušas Kanādas un Krievijas vēstniecības Latvijā, kā arī brālis un draugi.
Vai darbs Bauskā, atrauti no ģimenes, kas dzīvo Rīgā, netraucē literārām un sabiedriskām aktivitātēm?
– Prātā nāk Sergejs Jeseņins, kurš nevarēja atrast īsto vietu. Ar mani ir gandrīz tāpat. Pašlaik izdevīgāk ir dzīvot mazpilsētā. Visur var izstaigāt kājām. Varu strādāt klusumā, izmantojot arī tēva bibliotēku. Dzejoļus nekonstruēju, tie atnāk pie manis tieši. Patīk būt pie dabas. Kad ņemu makšķerkātu, mani var apskaust – zivis vienmēr ir. Jūtu garīgu tuvību ar Plūdoni, viņa daiļradi esmu pētījis ne mazāk kā Reinis Ādmīdiņš.
Jūsu sabiedriskais darbs cieši saistīts ar Baltslāvu biedrību, Krievu kultūras centru «Uļei» («Strops»). Pastāstiet nedaudz vairāk par to.
– Baltslāvu biedrība reģistrēta 1988. gadā, vēl pirms Tautas frontes. Tajā bija trīs centri, vēlāk ukraiņi un baltkrievi atdalījās. Esmu Krievu kultūras centra «Uļei» priekšsēdētājs. Tas Latvijā pastāv kopš 1864. gada. «Uļei» piederošajā namā tagad atrodas Krievu drāmas teātris. Kultūras centrā pulcējas interesanti cilvēki, piemēram, profesors Boriss Infantjevs, ārste Margarita Saltupe un citi. Mūsu darbībai ir novadpētniecisks raksturs. Interesējamies par multikultūru, uz sanāksmēm aicinām arī latviešu kultūras pārstāvjus.
Vai piekrītat dažu politiķu vērtējumam, ka Latvija ir divkopienu valsts?
– Nē. Krieviski runājošos var dalīt divās daļās. Vieni, kuri perfekti runā latviski, interesējas par latviešu kultūru. Daudzi lasa latviešu klasiķu grāmatas. Otri ir tie, kuri gan dzīvo Latvijā, bet it kā izolēti – «krievu kultūras telpā». Viņi skatās tikai Krievijas televīziju, lasa tikai krievu grāmatas, avīzes.
Varbūt tieši no pēdējo puses izskan kategoriska prasība pēc divām valsts valodām?
– Šādai prasībai nepiekrītu. Jābūt vienai, protams, latviešu valodai. Bet ielu nosaukumi, vismaz Rīgā, būtu jāraksta trīs valodās kā gadsimta 10. – 30. gados. Interesants ir ielu seno nosaukumu atšifrējums no kultūrvēsturiskā viedokļa.
Krieviski runājošajiem ir iebildumi pret atsevišķu priekšmetu mācīšanu (krievu skolās) latviešu valodā. Ar to sastopaties praksē, kāda ir jūsu attieksme?
– Tas ir sholastisks (tukši prātniecisks – D. Z.) jautājums. Vakarskolā dažiem audzēkņiem grūtības sagādā pats mācību priekšmets (vēsture, ģeogrāfija, bioloģija), nu klāt nākušas valodas grūtības. Turklāt tas ir mentalitātes jautājums. Manuprāt, šādas prasības varētu izvirzīt tikai augstskolās (kā 30. gados). Domāju, ka pēc vēlēšanām jaunie deputāti likumu mainīs. Politiku var salīdzināt ar farmakoloģiju – ja kādu komponentu pārdozē, rodas pavisam cits efekts.
No kādas «pārdozēšanas» Krievijā un nu arī Latvijā radušies jaunie nacionālboļševiki ar fašistisko simboliku?
– Jaunieši izjūt ideoloģijas vakuumu. Un kāds to veiksmīgi aizpilda, izmantojot arī jauniešu tieksmi fiziski darboties. Arī Latvijā ir šis vakuums. Par to liecina kaut vai daudzās reliģiskās sektas. Ideoloģiska ievirze vajadzīga skolās – gan latviešu, gan krievu. Kāpēc audzēkņi nevarētu būt skautu kustības dalībnieki, pieminēt cīņās pret Bermontu kritušos latviešu strēlniekus? Varētu to saistīt ar sportu, pārgājieniem. Ļoti grūti kultūras biedrībām, Izglītības un zinātnes ministrijai prasīt ievērot valsts svētku tradīcijas, vēl grūtāk sapulcināt krievu diasporu.
Jūsuprāt, trešā atmoda ir ietekmējusi arī minoritāšu etnisko apziņu?
– Tas notiek. Mani pārsteidza skolā izdarīto uzvārdu pētījumu rezultāti. Atklājās, ka aiz latviskiem uzvārdiem seko krievu, poļu un tikai tad lietuviešu, vācu, ukraiņu, baltkrievu uzvārdi. Manuprāt, tieši baltkrieviem ir ļoti dziļas saknes Latvijā, un viņiem, tāpat kā lietuviešiem, būtu tiesības saņemt pilsonību ārpus kārtas.
Ko jums nozīmē Latvija, zinot, ka senču saknes meklējamas ārpus tās?
– Latvija ir mana dzimtene. Krievija un Baltkrievija (mātes tēvzeme) ir kā vecmāmiņa, pie kuras var paciemoties, bet ne vairāk – dvēsele ilgojas pēc jūras, arī pēc Bauskas pilskalna ar seno divupi.
Pēdējos mēnešos pār Latviju gāzusies pārmetumu lavīna no Krievijas puses.
– Krievijas ekonomisko spiedienu neatzīstu. Vajadzīga sadarbība, nevis ekspansija. Lukašenko ir demokrātiskāks nekā Jeļcins. Par to pārliecināja Jāņa Petera saruna ar Baltkrievijas prezidentu Latvijas TV 31. kanālā. Pārmest varu tikai valsts masu medijiem: top jauni «baltie plankumi» latviešu un krievu kultūras sakaru ziņā. Krievu prese maz informē par novitātēm latviešu literatūrā. Tāds pats pārmetums arī latviešu presei. Iepriecina, ka atkal parādījušies sava veida jaunlatvieši, kuri atceras Čehovu un citus klasiķus, nezaudē saites ar Austrumiem: Jānis Peters, Jānis Anmanis un citi. Cienu latviešu teātri, Nacionālo operu, krāju aktieru un rakstnieku atklātnes. Kopā ar ģimeni esmu apmeklējis visus Senās mūzikas festivāla koncertus.
Tradicionālais jautājums: kādas ir nākotnes iestrādes?
– Pašreiz veidoju dzejoļu krājumu no publikācijām presē latviešu valodā. Tas būs autorizdevums. Kārtoju trīs dzejas grāmatas krieviski. Vēl piebildīšu, ka dzīvesbiedre Aina komponējusi desmit dziesmu ar manu tekstu. Pēdējā laikā veidojas sadarbība ar «Jauno Avīzi» – ar Rimantu Ziedoni un Viktoru Avotiņu.
SERGEJS ŽURAVĻOVS
VIDZEMES JŪRMALĀ
Ainai
Man patīk priedes.
Kā bronzas kolonnas
tās dabiski ietilpst
jūrmalas Ermitāžā.
Man patīk rīts.
Kad pie jūras nav vēja.
Kad liekas, ka mākoņi
pie apvāršņa ūdenī gāžas.
Man patīk smiltis.
Tās dzied tik klusu.
Un melna zvejnieku laiva,
kas pludmalē
dus kā valzivs.
Man patīk ēnas.
Vakara ēnas – tik garas,
tik garas kā masti.
Kā meitenes kājas,
kad dejo valsi.
Man patīk saule.
Un tavas acis.
Tavs smaids –
man tik vienkārši
PATĪK.
Ka gribas atcerēties
šo jauko mirkli,
ko sauc par laimi.
Kaut gan jau zvaigznes
starp kokiem maldās…
