Rīgas Krievu drāmas teātris Aleksandra Puškina 200 gadu jubilejai veltījis viņa romāna dzejā «Jevgeņijs Oņegins» iestudējumu.
Rīgas Krievu drāmas teātris Aleksandra Puškina 200 gadu jubilejai veltījis viņa romāna dzejā «Jevgeņijs Oņegins» iestudējumu.
Iespaidos par izrādē «MANS LABAIS DRAUGS, OŅEGINS» redzēto un izjusto dalās Bauskas 1. vidusskolas pedagoģes Irēna Slesare-Koluža un Terēzija Pundure.
Viņš nebija spējīgs mīlēt
Jevgeņija Oņegina liktenis ir viņa paša rakstura un sarežģītās dvēseles veidots. Ir iespēja mīlēt, gūt sapratni no draugiem. Bet dzīve ne vienmēr rit pēc iecerēta scenārija. Divkaujā ar Ļenski Oņegins nogalina draugu. Izjūk tik romantiskā un skaistā mīlestība ar Tatjanu. Kad pēc gadiem viņi atkal sastopas, pienākums pret ģimeni Tatjanai ir augstākā vērtē nekā Oņegina kaislīgās mīlestības apliecinājumi. Un Oņegins paliek viens. Kā viņa dzīve raisīsies tālāk, tas atstāts skatītāju iztēles ziņā.
Aktieru ansamblis no 19. gadsimta
Režisors Leonīds Beļavskis izrādi veidojis klasiskā manierē, cenšoties pēc iespējas patiesāk gan tērpos, gan aktieru tēlojumā iedzīvināt 19. gadsimta Krievijas vidi, sabiedrību, tajā valdošās manieres. Tikai nedaudz jāļaujas fantāzijai, un gribas noticēt, ka uz skatuves netēlo mūsdienu aktieri, bet šie cilvēki patiesi te ieradušies no senajiem laikiem: cēli gaitā, smalki manierēs, lepni patiesībā un rakstura spīvumā. «Tā krievu valoda, ko mēs Latvijā ikdienā dzirdam, pārsvarā ir tukša, salkana un samaitāta,» atzīst I. Slesare-Koluža. «Šajā izrādē klausīties Puškina dzejas valodu aktieru precīzi, niansēm bagātīgi pasniegtu, bija patiess baudījums. Tā bangoja kaislībās, līksmoja mīlestībā un smeldzīgi skanēja skumjās.»
Tatjana… latviete
Pēdējā laikā Rīgas Krievu drāmas teātra mākslinieki latviešu publikai ir mazāk zināmi. Šajā izrādē Oņegina tēlā sevi lieliski apliecināja Aleksejs Škatovs. Īpaši interesanta šķita režisora iecere Tatjanas lomai uzaicināt Dailes teātra aktrisi Gundegu Ozolīti. Tas, ka viņa ir latviete, aktrisei netraucēja varoni tēlot ar patiesu emocionalitāti un krievu cilvēkam raksturīgo dvēseles un kaislību plašumu. Tādējādi apstiprinājumu gūst atziņa, ka mīlas jūtas stāv pāri tautībām, valodām un laikmetiem. Scenogrāfes Tatjanas Švecas skatuves iekārtojums aktieriem palīdzēja radīt vēlamo noskaņu. Tas bija vēja rauto lapu virpulis, sniega pārslas, kas klusi nosedza divkaujas atstātās asiņu pēdas. Emocionālas noskaņas radīšanai iederējās arī Pētera Čaikovska un Ferenca Lista mūzikas fragmenti. Izrāde bagātināja dvēseli, sniedza māksliniecisku baudījumu un rosināja pārdomām par laimi, mīlestību un cilvēka sūtību šajā pasaulē.
