Anda Bulle ir Bauskas rajona Bērnu bibliotēkas vadītāja. Šo amatu viņa ieņem no 1999. gada 26. jūlija. Pirms tam Anda strādājusi par Ceraukstes pagasta 1. bibliotēkas vadītāju.
Anda Bulle ir Bauskas rajona Bērnu bibliotēkas vadītāja. Šo amatu viņa ieņem no 1999. gada 26. jūlija. Pirms tam Anda strādājusi par Ceraukstes pagasta 1. bibliotēkas vadītāju. Vairākus gadus viņa bijusi muzikālā audzinātāja Gailīšu pagasta bērnudārzā.
Pēc Liepājas pedagoģiskā institūta beigšanas Anda tā arī nav sākusi darbu skolā, jo piedzimis dēls. Vēlāk viņa rūpējusies par meitiņu.
Abi bērni jau pieauguši. Dēls Edgars studē uzņēmējdarbību un strādā tēva Gūrija Bulles firmas «FS Uzvara» Rīgas birojā. Meita Kristīne šogad beigs Bauskas 1. vidusskolas 12. klasi.
Kāda loma jūsu dzīvē ir grāmatām? Man šķiet, ka bibliotēkā diezin vai spētu strādāt cilvēki, kuriem grāmatas vienaldzīgas.
– Lasīt man ļoti patīk. Strādājot Ceraukstes pagasta bibliotēkā, protams, bija vairāk laika nesteidzīgi pārlapot jaunāko literatūru. Bērnu bibliotēkā ritms ir daudz spraigāks, tāpēc lasīšanai nododos mājās. Darbavietā starp grāmatām jūtos ārkārtīgi labi. Reiz kāds bērniņš man teica: «Šeit tu ļoti piestāvi.» Tā ir taisnība. Arī man pašai šķiet, ka «piestāvu».
Gribētos, lai jūs pastāstītu par savām interesēm literatūrā. Man, piemēram, patīk sarežģīti, daudzslāņaini darbi, kuros asociāciju plūsmas cita citu «pārklāj».
– Nekautrējos atzīties, ka esmu sieviešu romānu cienītāja. Mani saista romāni, kuros daudz spilgtu izjūtu. Nevaru aizmirst grāmatu «Zirgu vārdotājs». Mēdzu lasīt arī psiholoģiska satura literatūru un grāmatas, kurās it kā zināmas lietas atklātas gluži jaunā skatījumā. Tāda ir igauņu dziednieces Lūles Vilmas apcere «Debesis cilvēkā».
Ļoti patīk dzeja un kopš agras jaunības neesmu pārstājusi to lasīt. Man ir ļoti tuvs Ārijas Elksnes, Lijas Brīdakas un citu latviešu dzejnieču tēlainais izteiksmes veids. Labprāt lasu mūsu novadnieču Liliānas Skudras un Ināras Druvas dzejoļus. Iespējams, ka manu gaumi un dzejas izjūtu ietekmējis fakts, ka bieži nācies lasīt dzeju auditorijas priekšā.
Kas ir jūsu klausītāji, Anda?
– Pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Ilze Celmiņa paretam uzaicina piedalīties laulību reģistrācijas rituālos. Tad man rodas iespēja dzejā runāt par mīlestību. Varbūt tas izklausās sentimentāli un vecmodīgi, tomēr emocionāli piesātināti mirkļi vajadzīgi katram cilvēkam. Esam kļuvuši pārāk racionāli un baidāmies to atzīt.
Mācoties Bauskas 1. vidusskolā, bieži piedalījos daiļrunas konkursos. Atceros, kā pirmoreiz braucām uz konkursu Rīgā. Manas ceļabiedres bija vecāko klašu meitenes Inga Muižniece un Līga Veselija.
Kad mūsu ģimene dzīvoja Gailīšu pagastā, iesaistījos vietējā teātra trupā. Mums bija brīnišķīga režisore Inta Kalēja. Iestudējām vairākas dzejas kompozīcijas. Joprojām palicis atmiņā brīnišķīgs vakars, kad visi lasījām latviešu patriotisko dzeju. Tas notika deviņdesmito gadu sākumā. Darbošanos amatierteātrī atceros ar prieku.
Varbūt parunāsim par atveidotajām lomām?
– Ko nu par tām! Pieauguša cilvēka vecumā titullomas nespēlēju, toties bērnībā esmu bijusi galvenā varone lugā «Pelnrušķīte». Smejos, ka tā kļuvusi par dzīves lomu, jo man allaž gribas palikt ēnā. Nepatīk izcelties, pievērst sev uzmanību.
Izstāstīšu kādu epizodi no bērnībā spēlētas izrādes. Lugā darbojās arī mans skolas biedrs Gūrijs. Viņš bija galminieks, kurš nesa man, Pelnrušķītei, pielaikot kristāla kurpīti. Toreiz mācījos 6. klasē un man nevarēja ienākt prātā, ka apprecēšos tieši ar Gūriju.
Joprojām satiekos ar savu mīļo skolotāju, teātra entuziasti Mariju Dāboliņu. Esmu pārliecināta, ka vairākām baušķenieku paaudzēm ar viņu saistītas skolas gadu patīkamākās atmiņas.
Arī jūsu vecāki ir skolotāji un sabiedrībā cienījami cilvēki Laimonis un Rūta Rācenāji. Cik liela bijusi ģimenes ietekme jūsu personības veidošanā?
– Man bija brīnišķīga bērnība. Esmu dzimusi Siguldā, līdz desmit gadu vecumam dzīvoju Līgatnē. Skolas nams kalna galā, neaprakstāmi krāšņa daba visapkārt.
Tolaik vecāki bija jauni un ļoti sabiedriski. Bērnībā daudz laika pavadīju vienatnē. Man bija arī pietiekami daudz pienākumu. Jutos kā lielās mājas mazā saimniece. Arī tagad man ir tieksme pašai uzņemties lielāko daļu sadzīves rūpju.
Esmu vecākā meita triju bērnu ģimenē. Brālis Kārlis jaunāks par sešiem gadiem, bet Mārcis – par 18! Manam dēlam Edgaram pašlaik ir 22 gadi, bet jaunākajam brālim – 25. Priecājos, ka abi lieliski saprotas, viens otru bieži apciemo.
Tiku audzināta lielā stingrībā. Uz skolas sarīkojumiem pusaudzes gados gājām kopā ar tēti un reizē atgriezāmies. Bija tāds laiks, tādi uzskati, kad bērnus mācīja būt pacietīgiem un pakļāvīgiem. Mans dēls un meita noteikti ir daudz brīvāki, drošāki un pārliecinātāki. Vismaz esmu centusies viņus tā audzināt.
Manā ģimenē valdīja harmonija un cieņas pilna attieksme citam pret citu. Tēvs man kļuva par vīrieša etalonu. Vērojot, kā viņš izturas pret mammu, kolēģiem un svešiem cilvēkiem, nostiprinājās pārliecība, ka visi tā rīkojas. Jaunībā mani izbrīnīja un šokēja atklājums par gluži pretējiem attiecību modeļiem, kas izpaudās citās ģimenēs. Patiesībā – neesmu ar to samierinājusies vēl līdz šim.
Mūsu laikmets ir diezgan nežēlīgs. Es domāju tieši attiecības starp cilvēkiem, kurās valda skarbs racionālisms. Šķiet, ka neglābjami zūd kaut kas ļoti svarīgs.
– Man ir smags šis laiks. Kļuvis nesaudzīgs arī dzīves temps. Viss mainās – tehnoloģijas, domāšana, vērtības. Steiga padara cilvēkus virspusējus. Brīžiem gribas pabūt vienatnē, lai ieklausītos sevī un citos cilvēkos. Man vienai nemēdz būt garlaicīgi.
Bieži esmu domājusi, kāpēc savā dzīvē katrs satiek noteiktus cilvēkus? Tas nemēdz gadīties nejauši. Droši vien pastāv mums nezināmas likumības, kas visu nosaka. Mums ar Gūriju ir ļoti laimējies iemantot fantastiskus draugus dažādās valstīs. Tas apliecina, ka cilvēku attiecības neietekmē mainīgie vērtību kritēriji.
Es domāju arī par draugiem, kuri vairs nedzīvo šajā pasaulē. Apstiprinājumu savām izjūtām tādos brīžos it kā nejauši izdodas atrast prozas vai dzejas rindās. Tad atveru savu blociņu un ierakstu citātu. Man ir piezīmju grāmatiņu kolekcija. Katru gadu sāku ar jaunu. Šī gada pirmais ieraksts skan tā: «Dzīve – plāns ledus ceļš, laiks – upe zem tā.» Žēl, ka aizmirsu autoru!
