Apzināti vai nejauši daudzi ir vērojuši vēsturisko ēku, gleznu, tēlniecības, koka priekšmetu un detaļu restaurāciju un guvuši aptuvenu priekšstatu. Taču gandrīz nevienam, izņemot kolēģus un nozares speciālistus, nav zināms, kā ir atdzimušas Rundāles pils, Latvijas baznīcu un citu vēsturisko interjeru skaistās stikla lustras. Gan tās, gan arī Kurzemes hercogienes Dorotejas 18. gadsimta tualetes servīzes priekšmetu porcelāna kolekcija – grāfu Mēdemu ģimenes dāvinājums Rundāles pils muzejam – ir trauslās sievietes Maijas Baņķieres restaurētas. Kolekcija ir skatāma šopavasar atvērtajā izstādē pilī.
Pēc Rundāles pils muzeja restaurācijas noslēguma sarīkojuma šī gada 24. maijā vairāki lasītāji «Bauskas Dzīvei» ierosināja intervēt Maiju. Klusie un inteliģentie darbarūķi, kuri nealkst publicitātes, bieži vien nepelnīti paliek ēnā – tāds bija arguments, kam nav vajadzīgi komentāri.
«Bauskas Dzīve», vismaz 20 gadus regulāri iepazīstinot ar Rundāles pils restaurāciju, ir rakstījusi par jūsu atjaunotajiem priekšmetiem, bet ne par jums. Tāpēc sarunā pati gribu jūs iepazīt un citiem pastāstīt par jauku cilvēku Maiju Baņķieri.
– Esmu kurzemniece, Talsos dzimusi. Otrā pasaules kara gadus pavadīju Ventspilī, vēlāk mācījos Dundagas septiņgadīgajā skolā, kas atradās brīnišķīgajā Dundagas pilī. Kopš atceros sevi, vienmēr esmu zīmējusi. Okupācijas gados, kad mūsu ģimene dzīvoja jaukā vietā starp Ventu un jūru Ventspilī, uz vācu kareivju cigarešu paciņām zīmēju brūtes pārīšus, pievienojot savus iniciāļus. Toreiz vēl negāju skolā. Mans tētis laboja apavus vietējiem cilvēkiem un arī karavīriem. Mamma labi runāja vāciski.
Manas bērnības atmiņas par to laiku ir gaišas. Vācieši uzvedās cilvēcīgi. Reiz saslimu, apgūlos gultiņā, sapucējusies kā čigāniete ar visādām krellēm. Tika atsaukts kara ārsts. Viņš mani izmeklēja, parakstīja zāles. Kad dakteris ieradās otrajā vizītē, viņš man uzdāvināja brīnišķīgu krāsu zīmuļu komplektu. Tuvākajā apkaimē un skolā nevienam tāda nebija. Ļoti lepojos ar dāvanu un vēl sparīgāk turpināju zīmēt. Izvēlējos mākslas ceļu bez jelkādām šaubām. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu jau bija sācis vadīt leģendārais direktors Imants Žūriņš. Viņa sieva Ausma Žūriņa bija mana keramikas skolotāja.
Keramikas studijas 60. gados turpinājāt Latvijas Mākslas akadēmijā. Ko darījāt pēc tam?
– Gribēju studēt aspirantūrā Ļeņingradā, man tika piešķirta vieta šajā programmā, bet ceļā pazuda nopietnais referāts, kas bija jāuzrāda uzņemšanas komisijai. Otrreiz neatļāva rakstīt un manu kandidatūru noraidīja. Atgriezos Rīgā, sāku strādāt suvenīru ražotnē. Tad saņēmu neizsakāmi laba darba piedāvājumu no Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskās padomes. Kļuvu par mākslas pieminekļu inspektori. Mans pirmais uzdevums bija izveidot Latvijas mākslas pieminekļu sarakstu, jo iepriekš eksistēja tikai arhitektūras pieminekļu reģistrs. Vajadzēja doties daudzās ekspedīcijās pa Latvijas dievnamiem, muižām, kur valdīja īsta katastrofa. Tajā laikā citu pēc citas slēdza galvenokārt luterāņu baznīcas, kas nespēja uzturēt ēkas un samaksāt nodokļus. Dievnamu durvis virināja caurvējš, telpas bija izpostītas, iekārtas salauztas. Lai bez uzraudzības atstātie mākslas priekšmeti, kuru vērtību mēs labi apzinājāmies, neaizietu bojā, sākām tos vākt un pārvest uz Rundāli. Nebija citas saglabāšanas iespējas. Savu interesanto un aizraujošo darbu biju bezgalīgi iemīļojusi.
Piedzima dvīņi, mums Rīgā īsti nebija, kur dzīvot. Pieņēmām Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja Rundāles pils filiāles vadītāja Laimoņa Liepas piedāvājumu pārcelties uz Rundāli, kur mans vīrs Leopolds Kļaviņš un Imants Lancmanis sāka darboties 1964. gadā, bet 1972. gadā tika nodibināts Rundāles pils muzejs, kura direktors līdz 1975. gadam bija Laimonis Liepa.
Mums ierādīja dzīvokli pilī. Pārējo daļu tolaik aizņēma Pilsrundāles skola. Vēl divus gadus ar sabiedrisko transportu ik dienu braucu uz darbu Rīgā. Satiksme bija ļoti laba. No Rīgas līdz Bauskai iemanījos braukt ar tālsatiksmes autobusu, kura galamērķis bija Baltkrievijas pilsēta Grodņa pie Polijas robežas. Reisu man ierādīja Laimonis Liepa. Vēlāk Grodņa manā profesionālajā dzīvē kļuva liktenīga. Rundālē oficiāli sāku strādāt pēc pils muzeja nodibināšanas. Pirms tam štatā bija tikai direktors un divi zinātniskie līdzstrādnieki – Imants Lancmanis un Leopolds Kļaviņš.
Jūsu dēli – dvīņi Mārcis un Krišjānis – ir auguši un mācījušies Rundāles pilī.
– Lai nokļūtu skolā, viņiem vajadzēja no pils viena spārna, kurā atradās mūsu dzīvoklis, aiziet uz otru – skolas – daļu. Rundālē 80. gadu sākumā uzcēla daudzstāvu māju ciematu, uzbūvēja jaunu skolu. Mums piešķīra labiekārtotu dzīvokli. Puikas bija sašutuši – mājoklis viņiem šķita pārāk šaurs, lodziņi – mazi. Viņi sūdzējās, ka trūkst gaismas, jo bija pieraduši pie pils augstajiem logiem un griestiem. Pamatskolā zēniem visvairāk nepatika obligātā vasaras mācību prakse vietējās kopsaimniecības jeb sovhoza vistu fermā. Viņi pat olas pārstāja ēst.
Pēc 9. klases dvīņi aizgāja uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un arī tālākajā izglītībā turpināja manu un Leopolda ceļu. Dažreiz sev pārmetu, ka nebiju ideāla mamma, jo komandējumos pavadīju pārāk daudz laika.
Vai atceraties savu pirmo restaurēto darbu?
– Tā bija Spāres baznīcas stikla lustra. Lancmanis un Kļaviņš, garām braucot, pamanīja, ka dievnama durvis stāv vaļā, bet vispārējā postažā pie griestiem karājas trīs 18. gadsimta lustras. Viņi devās uz vietējo ciema padomi pēc atļaujas lustras noņemt un pārvest uz Rundāli.
Sākumā, kad man uzticēja lustras atjaunot, baidījos tām pieskarties. Gaismekļi bija diezgan labi saglabājušies, trūka tikai sīku detaļu. Re-
staurāciju tolaik nemācīja nevienā augstskolā. Tālab Laimoņa Liepas un mans ceļš vispirms veda pie amatniekiem uzņēmumā «Latvijas Stikls», bet arī viņi nesaprata, kā restaurēt. Mana studiju biedre Ilga Matveja, kura šajā firmā bija galvenā māksliniece, iepazīstināja ar labu meistaru no Baltkrievijas. Viņš bija gatavs atjaunot, bet aizliedza man piedalīties procesā, lai izzinātu tehnoloģiju. Tāds variants galīgi nederēja.
Ar pils muzeja direktoru nolēmām doties pirmajā izlūkošanas ekspedīcijā uz Baltkrievijas Grodņas apgabala pilsētiņas Berjozovkas lielu stikla ražotni ar bagātām tradīcijām. Mākslinieki izrādījās ļoti atsaucīgi un ieinteresēti. Izstrādāju projektu, tāmi iesniedzu Rīgas kombinātā «Māksla», ar kura starpniecību varēja piesaistīt finansējumu. Mēnesi dzīvoju tuvējā Lidas pilsētas viesnīcā, katru rītu pulksten septiņos braucu uz stikla rūpnīcu, lai vērotu un mācītos. Rundāles pils muzeja sadarbība, kas 1973. gadā sākās ar Baltkrievijas stikla meistariem, turpinās joprojām. Labākus un uzticamākus partnerus nevaru iedomāties, lai gan sākumā neklājās viegli. Tehnoloģijas noslēpumus varēja uzzināt tikai no meistariem, bet reizēm viņi bija neprognozējami nevis profesionālās, bet sadzīves lietās.
Tagad es sadarbojos ar Baltkrievijas stikla labāko meistaru trešo paaudzi un jūtos ļoti aizkustināta, kad jauns, nepazīstams vīrietis saka: «Vai atceraties, ka es turējos savam tētim, stikla meistaram, pie rokas, kad jūs bijāt rūpnīcā?» Mans pirmais restaurācijas darbs – Spāres baznīcas lustras – tagad ir redzams Rundāles pils Marmora zālē.
Man rodas iespaids, ka darba slodzi pat necenšaties samazināt pretēji dakteru un citu gudrinieku ieteikumiem, ko publicē teju visos žurnālos.
– Es un Leopolds esam ieauguši mākslā. Neko labāku un skaistāku nevaru vēlēties. Tagad sāku brīnīties, cik neticami ātri pagājuši gadi. Man ir nenovērtējama priekšrocība strādāt iemīļotu darbu ļoti, ļoti saprātīgā vadībā. Premjera Andra Šķēles valdīšanas laikā biju spiesta uz dažiem gadiem aiziet pensijā, jo pensionāriem bija aizliegts strādāt. Izmēģināju privāto pasūtījumu jomu. Tas bija briesmīgi. Saikne ar Rundāles pils muzeju tāpat nebija zudusi, man piedāvāja līgumdarbus, bet vislaimīgākā jutos, atkal atgriežoties pilnas slodzes darbā.
MAIJA BAŅĶIERE
Rundāles pils muzeja galvenā speciāliste – restauratore vecmeistare.
Pils muzejā strādā kopš 1972. gada, specializējusies stikla un keramikas restaurācijā.
Dzimusi 1938. gada 10. maijā Talsos.
Pamatizglītību ieguvusi Dundagas vidusskolā.
Absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas nodaļu.
1980. gadā Vissavienības zinātniskās restaurācijas centrā Maskavā ieguvusi restauratores augstāko kvalifikāciju.
2002. gadā saņēmusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kultūras mantojuma īpašo gada balvu «Par absolūti suverēno un izcilo ieguldījumu kristāla un stikla mākslas pieminekļu restaurācijā».
Ģimene: dzīvesbiedrs Leopolds Kļaviņš, Rundāles pils muzeja krājuma nodaļas speciālists. Dēli Mārcis un Krišjānis Kļaviņi ir tēlnieki.
VIEDOKļI
AINA BALODE, Rundāles pils muzeja restaurācijas nodaļas vadītāja:
«Maija Baņķiere ir ļoti augsta līmeņa profesionāle, apveltīta ar stingru raksturu. Vienmēr sevi uztur formā, nekad nežēlojas, bet priecājas par darbu un dzīvi. Ļoti izpalīdzīga, nesavtīgi rūpējas par visiem. Mēs Maiju dēvējam par savu otro mammu.»
INESE INDRIKOVA, Rundāles pils muzeja galvenā speciāliste restauratore:
«Maija vienmēr atceras kolēģu dzimšanas dienu datumus. Veido ārkārtīgi skaistus pušķus no sava dārza ziediem un apsveic mūs jubilejās. Maijai ir svarīgi, lai cilvēkiem, kuri viņai ir visapkārt, nekā netrūktu, lai viņi būtu priecīgi un apmierināti.»
