No Bauskas plostnieku iemīļota kroga Rīgas ielas pašā galā tagad ir palicis tikai necils fragments.
No Bauskas plostnieku iemīļota kroga Rīgas ielas pašā galā tagad ir palicis tikai necils fragments.
Pagājušā gadsimta 30. gados tā bija iespaidīga lieluma celtne. Vienīgais ārskata foto glabājas Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā.
Plostnieku iemīļota vieta
Neviens vairs īsti neatceras kroga oficiālo nosaukumu, taču, pieminot “Melno gaili” vai “Melno bumbu”, dažu cienījama vecuma vīru acis iemirdzas. Kroga izkārtnē attēlotie simboli acīmredzot ir bijuši tik kolorīti, ka īstais nosaukums gluži vienkārši nav ticis lietots. Vecsaulietis Harijs Vītols ir pārliecināts, ka tieši šajā krogā brāļi Laivenieki ir sacerējuši populāro ziņģi:
“Tur Bauskas mazā krodziņā,
Kur visi čaļi salasās,
Tur viens guļ salmos piedzēries,
Bet otrs meitā ieķēries…”
Vairāki panti noslēdzas ar draisku piedziedājumu:
“Tev nu, brālīt, nav par skādi
Iedzert glāzi limonādi!”
Vēsturnieks Aigars Urtāns uzskata, ka stāsts nav izdomāts, jo tolaik pazīstamie kupleju izpildītāji bieži muzicējuši dažādās apdzīvotās vietās. “Viņi bija profesionāļi, kuri neatteicās savu reizi spēlēt arī krogos. Dziesmiņa iemantoja milzīgu piekrišanu un kļuva par Bauskas savdabīgu vizītkarti. Harijs Vītols man ir daudz stāstījis par Bauskas krodziņiem un citām izklaides vietām. Viņa atmiņās ir ļoti daudz laikmetu raksturojošu detaļu,” teic Aigars.
Krogam pie Mēmeles nebija lemts ilgs mūžs, jo Otrā pasaules kara laikā tas nodega un vairs netika atjaunots.
Pagājušā gadsimta pirmajā pusē Bauskā bija krietns desmits krodziņu, norāda vēsturnieks. Vecākais tika atvērts 19. gadsimta sākumā Plūdoņa un Baznīcas ielas stūrī. Šajā vietā joprojām atrodas līdz nepazīšanai pārbūvēta koka dzīvojamā ēka. Savukārt Dreņģeru iebraucamajā sētā Plūdoņa un Kalna ielas stūrī varēja dabūt ļoti smalkus Vāczemes vīnus. Aigars Urtāns sarakstās ar bijušo īpašnieku mantiniekiem, kuri šo faktu ir apliecinājuši ar vēsturiskas fotogrāfijas kopiju.
Iztop dažādām gaumēm
Visvairāk krogu pilsētā koncentrējās ap veco tirgus laukumu un luterāņu baznīcu. Protams, tas tika darīts ar komerciālu nolūku, jo šajās vietās pulcējās visvairāk ļaužu. Inteliģentā publika vienkāršiem krogiem gāja garām ar līkumu, jo tai bija sava tikšanās vieta Pilsdārza paviljonā, kas atradās pašreizējā izklaides centra “Randevu” vietā. Paviljons 19. gadsimta beigās tika būvēts pēc laikmeta labākajiem paraugiem, vienlaikus iekārtojot arī simetriska plānojuma pastaigu parku ar celiņiem, zālieniem un puķu stādījumiem. Prezidents Kārlis Ulmanis Bauskas apmeklējuma laikā 1936. gadā paviljona rietumu galā iedēstījis ozoliņu. Turpmākās pārbūves vēsturisko ēku pilnīgi iznīcināja un pārveidoja apkārtni. Arī no ozola vairs nav ne miņas.
Nedrīkst aizmirst “Veldzi”
Pavirši rēķinot, pašlaik Bauskā ir sešas kafejnīcas. Aigars Urtāns domā, ka nākamās paaudzes, visticamāk, par tām nesaglabās mutvārdu leģendas, jo izklaides vietas šķiet bezpersoniskas. Tām nepiemīt spilgti izteikts vietējais kolorīts. Tikumi gan nav mainījušies, tāpēc brāļu Laivenieku kupleja arī mūsdienās nezaudē aktualitāti.
Bauskas krodziņu vēsture izrādītos nepilnīga, ja tiktu ignorēts padomju periods. Par unikālu šī stila paraugu Aigars Urtāns uzskata alkoholisko dzērienu un uzkodu paviljonu “Veldze”, kas atradās pašreizējā tirdzniecības centra “Rimi” teritorijā. Arī visus valdošos režīmus izturējusī kafejnīca “Gliemezītis” būtu plašāka pētījuma vērta.
Tomēr, salīdzinot ar citām Latvijas mazpilsētām, baušķeniekiem nav izdevies saglabāt krodziņu apmeklēšanas tradīcijas. Grūti pateikt, kādēļ omulīga laika pavadīšana ārpus mājām pie mums nav cieņā.
