Pievēršoties Bauskas pilsētas senākajam periodam, jāmin dažas baušķenieku sadzīves un saimnieciskās darbības iezīmes.
Pievēršoties Bauskas pilsētas senākajam periodam, jāmin dažas baušķenieku sadzīves un saimnieciskās darbības iezīmes.
1635. gadā hercoga Frīdriha piešķirtie pilsētas kārtības noteikumi bija spēkā gandrīz negrozītā veidā divus gadsimtus. Bauskas rāte izpildīja arī tiesas funkcijas, bet, ja kāds nebija apmierināts ar tās lēmumu, tad lietu varēja pārsūdzēt Kurzemes hercoga tiesā.
Rāte aizstāv arī ubagu tiesības
Pilsētas sekretāra pienākums bija regulāri veikt ierakstus un uzturēt kārtībā Bauskas ieņēmumu un izdevumu grāmatu. Pilsētas ieņēmumus galvenokārt veidoja pilsoņu personiskais nodoklis, tirdzniecības un nekustamo īpašumu nodokļi. Dažkārt, īpaši karu gados, tika uzlikti ārkārtas papildu nodokļi. 1696. gadā hercogs Bauskas rātei atļāva arī turpmāk iekasēt īpašu gaļas nodokli, līdz tiks savākts 100 valsts dālderu Rātsnama celtniecības turpināšanai. Pilsētai ienākumus deva arī 1632. gadā Kurzemes hercoga «atļautie» kaļķu un ķieģeļu cepļi. 1657. gadā Bauskas rāte lūdza hercogam atjaunot privilēģiju, kura atļāva pilsētā tirgoties ar vīnu tikai Rātsnama vīna pagrabā. Šī privilēģija tolaik bija visai ienesīga.
Arī cita veida tirdzniecība un amatniecība tika visai sīki reglamentēta. Piemēram, tirgotājiem un alusdarītājiem bija kategoriski noliegts nodarboties ar amatniecību. Tikai Bauskas tirgotāji mūsu pilsētā drīkstēja pirkt no zemniekiem labību, taukus, medu, vasku, linsēklas un ādas. Tirdzniecībā drīkstēja lietot tikai rātes apzīmogotus mērus un svarus. Savukārt krogos tika aizliegta kāršu spēle un netiklība.
Bauskas rāte aizstāvēja ne tikai pašu pilsētas tirgotāju un amatnieku intereses, bet pat «savējos» ubagus. Bauskā drīkstēja ubagot tikai vietējie nespējnieki un invalīdi, turklāt tiem vajadzēja nēsāt labi saskatāmu atšķirības zīmi – pie apģērba piestiprinātu speciālu alvas plāksnīti.
Zvērestu nodod, uzrādot ieročus
Ievērojot tā laika tradīcijas, visi Bauskas pilsoņi bija apbruņoti. Var tikai pieņemt, ka pilsētas aizsardzībai bija izveidots visai vienkāršs nocietinājums – koka palisādu žogs, jo par to nav rakstisku ziņu. Vienīgi zināms ir 1693. gada rīkojums «no Jelgavas», kurā Bauskas pilskungam uzdots atjaunot nopostītās «robežzīmes» un ap visu pilsētu izrakt grāvi. Turpmākā laikā nekādas ziņas par šo grāvi neparādās, tālab jādomā, ka tas netika izrakts, ja nu vienīgi tika iesākts rakt, bet netika pabeigts.
Bauskas pilsoņu tiesības tika ierobežotas ar mūsdienu izpratnē visai dīvainiem norādījumiem. Piemēram, baušķenieki nedrīkstēja nēsāt pārāk greznus un dārgus uzvalkus, bet kāzās nedrīkstēja ielūgt vairāk par 80 personām. Kāzas drīkstēja notikt no plkst. 2 pēcpusdienā līdz plkst. 8 vakarā.
Bausku iekaro bez pūlēm
Lai gan pilsētnieki bija apbruņoti, tomēr svešinieku karapūļi parasti Bausku ieņēma bez īpašām pūlēm. Visbiežāk baušķenieki reāli novērtēja pretinieka spēkus un nemaz nepretojās, jo citādi zaudējumi būtu daudz ievērojamāki. Lielāka pretestība parasti tika izrādīta Bauskas pilī, tur sabēga arī muižnieki no tuvākās apkārtnes. Zviedrijas valdniekam Gustavam II Ādolfam 1625. gadā, ieņemot pili, prieku sagādāja bagātais laupījums, ko veidoja tieši apkārtnes muižnieku dārglietas. Arī nākamajā karā starp zviedriem un poļiem 30 gadu vēlāk Bauska nonāca zviedru karavadoņa Duglasa rokās. Ģenerālis Duglass uzlika pilsētas iedzīvotājiem smagu kontribūciju. Pēc 1660. gadā noslēgtā Olīvas miera līguma Bauskas pils nonāca poļu rokās. Lai to atgūtu savā pārvaldē, Kurzemes hercogam nācās samaksāt Polijai 10000 guldeņu.
Arī pilsēta pēc šī kara bija stipri izpostīta, pilsoņu turība strauji samazinājusies, jo karojošās pu- ses savas finansiālās problēmas parasti centās atrisināt ar pakļauto teritoriju iedzīvotāju «atbrīvošanu no liekās naudas». Ir zināms, ka 1660. gadā no katras Bauskas mājas (izņemot valsts un pilsētas rātes īpašumā esošās) tika pieprasīta īpaša ikmēneša nodeva viena valsts dāldera apmērā. Turklāt noteikts, ka šī nodeva turpināsies tik ilgi, kamēr notiks karš. Protams, ka šādas nodevas krietni vien nobremzēja saimniecisko attīstību. Bauskas pilsēta turpmāko 40 gadu laikā pamazām atspirga, bet tad nākamais toreizējo lielvalstu konflikts atkal atsvieda atpakaļ mūsu pilsētas izaugsmi uz vairākiem gadu desmitiem.
