Nevaru atrast izskaidrojumu tādai necilvēcībai. Tā kā Latvijā ir likums dzīvnieku aizsardzībai, domāju, ka par tādiem briesmoņiem nedrīkst klusēt.
Nevaru atrast izskaidrojumu tādai necilvēcībai. Tā kā Latvijā ir likums dzīvnieku aizsardzībai, domāju, ka par tādiem briesmoņiem nedrīkst klusēt.
Kaut kas neiedomājams atgadījās 12. septembra pēcpusdienā. Iecavas novada vienās lauku mājās atbrauca ciemos radi, tā viņi stādījās priekšā. Ieradās glauni, ar mašīnu, vēl līdzi bija liels suns. Un tad pēkšņi krūmos izmeta mazu, kā no mātes paņemtu kaķēnu. Atskanot nemitīgiem, izmisušiem raudieniem, uz krūmiem nesām un pa gabaliņu izlikām piena trauciņus, citu ēdamo. Diemžēl kaķēns neprata tos ne atrast, ne arī ēst. Pēc nedēļas raudas apklusa. Ēdamais nekad nebija aiztikts, un astotā dienā atradām dzīvnieciņu, mirstot bada nāvē. Iepriekš nekādi nebija iespējams bēguļojošo kaķēnu ne redzēt, ne noķert.
Manai saprašanai šādas nežēlīgas izpausmes nav pieņemamas. Vai cilvēkiem, kaut ko tādu darot, vispirms nevajadzētu padomāt, kā viņi justos šo mazo dzīvnieciņu vietā? Astoņas dienas bada nāvē, aukstumā, lietū un kaut kur krūmos!
Ar sajūsmu “Bauskas Dzīvē” lasu un kolekcionēju aprakstus par mūsu mazajiem draugiem – mīļdzīvnieciņiem –, kas nereti kļuvuši par ģimenes locekļiem.
Kaimiņiene
P. S. Vēstules autores vārds redakcijai ir zināms.
