Ēkām, gluži tāpat kā cilvēkiem, ir savi likteņi. Mazā Krusas skoliņa Skaistkalnes pusē savu aktīvo mūžu nodzīvojusi.
Ēkām, gluži tāpat kā cilvēkiem, ir savi likteņi. Mazā Krusas skoliņa Skaistkalnes pusē savu aktīvo mūžu nodzīvojusi.
Bērnu smiekli tajā jau sen nav dzirdami, vien tāla atbalss kaut kur klusi noslēpusies logu rāmjos un pažobelēs.
Krusas skolas ēka savu veidolu ir saglabājusi, tagad tā kļuvusi par privātīpašumu. Baušķeniece Marija Dāboliņa piedāvā senās skolas fotogrāfiju, kurā pati redzama skolnieces gados, kā arī atmiņu stāstījumu.
Pārgājienā pēc vizbulītēm
Atceroties skolas gadus, atmiņā nāk arī skolotāji. M. Dāboliņai īpaši mīļa Krusas skolas laikā bija pedagoģe Olga Trelle. Kad viņa atnāca uz skolu, ēkas otrajā stāvā skolotājai iekārtoja dzīvoklīti. Meitenes labprāt tur uzlavījās, lai pabūtu kopā ar skolotāju viņas mazajā, mājīgajā istabiņā. Tā smaržoja pēc ziediem, vai visu vasaru te bija jūtams jasmīnu aromāts. Joprojām atmiņā palikuši plauktā stāvošie Jāņa Poruka rakstu sējumi.
Skolotāja bērniem mācīja dziedāt, bija organizējusi pat nelielu korīti. M. Dāboliņa atzīst, ka teātra mīlestību, iespējams, ir mantojusi no skolotājas Trelles. Uz Ziemsvētkiem tika iestudētas ludziņas, skaistas lomas piedāvātas arī mazajai Marijai. Atmiņā saglabājušies arī pavasara pārgājieni uz Kalniņu strautu pēc vizbulītēm.
Iestājas klosterī
Skolotājas Olgas Trelles mūžs metis neprātīgus līkločus. Tajā bijusi nelaimīga mīlestība, no luterticības pievēršanās katoļu baznīcai. Kāds Skaistkalnes mācītājs tik ļoti ietekmējis Olgu, ka viņa iestājusies klosterī un kļuvusi par mūķeni. Otrā pasaules kara gados nokļuvusi Vācijā, pēcāk atgriezusies Latvijā un atteikusies no baznīcas ietekmes. Vēlāk apprecējusies un mūža otrajā pusē par savu dzīvi uzrakstījusi grāmatu «Dvēseles cietumā». Tajā klāstīts par Olgas vilšanos katoļticībā, mūķenes dzīves ēnas pusēm. Padomju ideologiem šādi uzskati bija ļoti tīkami, tāpēc grāmata izdota.
Laiks cilvēku pārvērtis
Sešdesmitajos gados Marija Dāboliņa uzzinājusi, ka viņas mīļākā skolotāja dzīvo Ugālē. Paņēmusi sarkanu rozi, kātu iestiprinājusi kartupelī, lai zieds nenovīst, un ar autostopiem devusies uz Kurzemi. Sastapusi skolotāju savā mājā un bijusi ļoti izbrīnīta, cik ļoti viņa pārvērtusies. Bērna acīm, iespējams, skolotāja redzēta un saskatīta pavisam citādāka. Sirsnīgas sarunas un dvēseļu saskaņa nav veidojusies, šķīrušās kā labas, bet tomēr jau atsvešinājušās draudzenes.
