Konferencē «Korupcijas samazināšanas iespējas – turpmākie risinājumi», kas noti-ka 3. februārī Rīgā, ievadrunu tei-ca premjers Vilis Krištopans.
Konferencē «Korupcijas samazināšanas iespējas – turpmākie risinājumi», kas notika 3. februārī Rīgā, ievadrunu teica premjers Vilis Krištopans. 1997. gada jūlijā tas bija viņš, kam «duelī» ar Andri Šķēli tika «piekārta» korumpētā politiķa «birka». Toreiz ministru krēslus pameta «zemsavieši» – zemkopības ministrs Roberts Dilba un kultūras ministrs Rihards Pīks. Viņi acīmredzot secināja, ka nonākuši pretrunā ar pretkorupcijas likumu. Taču toreizējais satiksmes ministrs nemaz nedomāja savu krēslu pamest, paužot, ka ir tīrāks par tīru. Zīmīgi, ka «ceļinieks» Jānis Lagzdiņš, tā dēvētais pretkorupcijas likuma tēvs, 7. Saeimā iesoļoja zem Šķēles karoga, lai gan 5. un 6. Saeimā gāja vienā ierindā ar «lielo Vili». Tā vien šķiet, ka Lagzdiņš nevarēja dzīvot pretrunās ar saviem ideāliem, ejot pa «Latvijas ceļu»… Premjera nostāja arī tagad ir nepārprotama – esošais pretkorupcijas likums ir greizs. Tādēļ jāsagatavo normāls likums, kas ierēdņiem ļautu netraucēti dzīvot un strādāt.
Kopš pieņemts pretkorupcijas likums, pagājis četrarpus gadu. Nedaudz vairāk kā pirms gada Latvijā ir izveidota Korupcijas novēršanas padome. Starp citu, Latvija ir pirmā valsts Centrālajā un Austrumeiropā, kas, Pasaules Bankas atbalstīta, pieteikusi cīņu korupcijai.
Bet vai tauta domā, ka tās valdības gatavība cīnīties pret korupciju ir patiesa? Sabiedrības aptaujas liecina – vairums iedzīvotāju domā, ka valdība iegrimusi tukšās pļāpās par korupcijas novēršanu. Firmas «Latvijas fakti» veiktajā aptaujā gandrīz puse respondentu, valsts amatpersonu, ir pārliecināti par to, ka jādod kukuļi, lai saņemtu vajadzīgo valsts pakalpojumu, kā arī apgalvo, ka vismaz 40 procentos gadījumu uzņēmumi dod kukuļus, lai iegūtu priekšrocības vai arī lai varētu neievērot noteikumus. Pētījumā ir norādīta sakarība starp korupciju un valsts iestāžu sniegto pakalpojumu kvalitāti. Jo augstāka pakalpojuma kvalitāte, jo retāk tiek doti «kukuļi».
Izrādās, ka informācijas avots, no kura sabiedrība uzzina par korupcijas faktiem (īpaši «zemākā līmeņa»), ir nevis masu mediji vai baumas, kā varētu šķist, bet gan iedzīvotāju personiskā pieredze saskarsmē ar dažādām valsts institūcijām un amatpersonām – pašvaldībām, municipālo un ceļu policiju, kā arī citām kontroles institūcijām.
Konferences laikā Korupcijas novēršanas padomei savus priekšlikumus korupcijas novēršanai izteica gan dažādu rangu amatpersonas, gan sabiedrības pārstāvji un Pasaules Bankas eksperti. No teiktā var secināt – korupcija ir pastāvējusi un pastāvēs visos laikos un valstīs, taču mūsu visu kopējais uzdevums ir samazināt to valstī tiktāl, lai tā nevarētu kavēt Latvijas attīstību un nebūtu labvēlīga organizētai noziedzībai.
Kā galvenie no korupcijas cēloņiem tiek minēti: sabiedrības zemais tiesiskās izglītības apjoms, neprognozējamās pārmaiņas likumdošanā, valsts amatpersonu zemais atalgojums (varbūt pareizāk būtu teikt – apetīte, kas aug ēdot? – J. F.) un zemais sociālais statuss.
