Nobraucis no šosejas, pārliecinājos, ka ar bērniem viss kārtībā, un tikai tad uzbraucu virsū kokam.
Nobraucis no šosejas, pārliecinājos, ka ar bērniem viss kārtībā, un tikai tad uzbraucu virsū kokam.
Es sāku smieties par cietušo nevis tāpēc, ka esmu ļauns, bet tālab, ka viņš smieklīgi vārtījās.
Piedzēries bija mans brālis, nevis es. Bet, kā viņš tika pie stūres, es nezinu.
Krustojumā dega te zaļā, te dzeltenā, te sarkanā – kurš gan tur varēja ko saprast.
Es neatbildēju tāpēc, ka tas policists, kurš mani izjautāja, uzvedās tā, it kā es būtu sabraukusi viņu, nevis to vīrieti.
Es zināju, ka braucot nedrīkst turēt rokā mobilo telefonu, bet tobrīd man pie rokas nekā cita nebija un tas zvanīja.
Es zināju, ka mana sieva neprot braukt. Viņai pat nav tiesību. Es viņai to aizrādīju, bet viņa vienalga neatdeva man stūri.
