Ažiotāža ap Dziesmu un deju svētku biļetēm uzvirmojusi ne pa jokam. Marta sākumā vienas dienas laikā interesenti «izķēra» visu nodrukāto tirāžu.
Ažiotāža ap Dziesmu un deju svētku biļetēm uzvirmojusi ne pa jokam. Marta sākumā vienas dienas laikā interesenti “izķēra” visu nodrukāto tirāžu. Visvairāk noraizējušies bija cilvēki, kuri jau iepriekš savus ārzemju draugus un radus gribēja iepriecināt ar svētku atklāšanas un noslēguma koncertiem Mežaparka estrādē. Man gan šķiet, ka panikai nav iemesla, jo iepriekšējo gadu pieredze vieš optimismu. Vēl ne reizi nav nācies redzēt, ka izskaņas lielkoncertā Mežaparkā aiz vārtiem būtu palikuši klausītāju simti. Ieejas biļetes, tiesa, dārgākas nekā iepriekšpārdošanā, vienmēr varēja nopirkt, un kāda brīva sēdvieta arī atradās. Turklāt pašlaik abās svētku norises galvenajās vietās – “Daugavas” stadionā un Lielajā estrādē – notiek rekonstrukcija, kas ļaus palielināt sēdvietu skaitu. Bet dziesmotajā nedēļā taču vēl būs 40 dažādu koncertu un uzvedumu gan brīvā dabā, gan slēgtās zālēs. Kāpēc rautin jāraujas tieši uz noslēgumu? Vai, tikai Mežaparkā esot, var apliecināt savu piederību nācijai un tradicionālajai kultūrai?
Mani nomierināja kultūras ministres Helēnas Demakovas intervija “Radio SWH”. Viņa uzsvēra, ka maija beigās papildus tiks pārdoti apmēram astoņi tūkstoši biļešu, turklāt tirdzniecībā nokļūs arī rezervētās, bet neizpirktās. Taču amatpersonas monologā manu uzmanību visvairāk saistīja kas cits. Pat vispārdrošākajos sapņos ministre neesot varējusi iztēloties, ka sabiedrības interese par Dziesmu svētkiem šogad būs tik milzīga. Un tas jau ir acīmredzams tradīcijas nepārtrauktības apliecinājums par spīti globalizācijas ietekmēm, kosmopolītismam un pragmatismam. Nevis par nenopirktu biļeti vajadzētu bēdāties, bet ļauties klusam priekam par to, ka esam vēl gana stipri un savas kultūras saknes nepazaudējuši.
