Codes pagasta pārvaldes rīkotajā konkursā «Mājvārda stāsts» piedalījās deviņi dalībnieki. Viņi vēstīja par mājas vārda iespējamo izcelsmi un iedzīvotājiem, tika atklāta arī ēkas vēsture un leģendu apvīti nostāsti.
Kāds codietis savas ēkas nosaukumu izraudzījies par godu dziesmai, cits – videi un dzimtās puses ainavām.
Saglabāt nākotnei
Konkursa organizatore Codes pagasta kultūras darbiniece Solvita Rotberga stāsta: «Katram mājas vārdam ir savs stāsts. Dažs ir īss, cits – garš un gadsimtos lolots. Mūsu pagasts ir bagāts ar interesantiem nosaukumiem, un tas nekas, ka tagad mājas adrese saistīta ar ielas nosaukumu. Katrai ēkai ir stāsts, un to grib un ir gatavi uzklausīt Codes pagasta kultūras darbinieki, lai vāktu liecības par pagasta namiem un iegūtie stāsti kalpotu par vēstures liecību nākotnē. Konkursu izsludināju tikai pirms divām nedēļām. Interese nebija ļoti liela, iespējams, ka bija pārāk maz laika sagatavoties. Būtu jauki, ja arī turpmāk iedzīvotāji dalītos stāstos ar mani vai bibliotekāri, vai pagasta pārvaldē strādājošajiem. Māju nosaukumi bija skaista pagasta rota. Ēku vārdus vēlamies saglabāt vēsturei, lai arī topošie codieši zina, kādi skaisti nosaukumi te bijuši.»
Gatavojoties konkursam, S. Rotberga bija izveidojusi 30 attēlu prezentāciju, kurā iemūžināti māju nosaukumi. Izrādās, ka Codes pagastā ir «Amatnieki», «Ormaņi», «Pavāri», «Pirtnieki», «Plostnieki» un «Podnieki», ēkas sauktas arī citu amatu vārdos. Latvijā visbiežāk lietotais māju vārds ir «Ceriņi», tādas ir arī Codē.
Vairākas paaudzes zem viena jumta
Codes pamatskolas 8. klases skolniece Megija Šleža pastāstīja par mājām «Raudas»:
«Man bija interesanti uzzināt, kā radies nosaukums mājai, kurā es dzīvoju. Šos stāstus man atklāja vecmāmiņa, kas pierunāja piedalīties konkursā. Šajā namā ir dzīvojušas daudzas ģimenes, un šai ēkai ir gara vēsture, ko nevar izzināt līdz galam. Lai to izdarītu, nepieciešams ilgs laiks.»
Lidija Zoss dalībai konkursā atsaucās pēc Codes bibliotekāres aicinājuma, viņa teic: «Stāsts nav garš, bet mūsu ģimenei mīļš. Zem viena jumta dzīvojam divas paaudzes. Arī mazbērni te ir bieži viesi. No jaunības vēl tagad atceros, ka Vidzemē gar «Augstāriem» tekošajā Gaujā ūdens allaž bija auksts, kaut ārā bija svelme.»
Māju vārdu izcelsme
Megijas Šležas stāsts par mājām «Raudas»:
– Braucot no Codes uz Rīgu, aiz pieturas «Spiģi» kreisajā pusē nogriežas ceļš uz manām mājām. Tur, pakalnītē, ieraudzīsit «Raudas» – mājas ar senu un interesantu vēsturi.
Precīzs ēkas uzcelšanas gads nav zināms. Gadu gaitā tas piemirsies. Māja pieder manai vecmāmiņai, taču tā nav pašu celta, bet ir pirkta. Tik vien zināms, ka māja būvēta neilgi pirms Otrā pasaules kara. Pat mūsdienās apkārtnē tiek atrastas karalaika liecības – lodes un bumbu atliekas.
Netālu atradies ķieģeļu ceplis. Tur ražotie ķieģeļi izmantoti nama būvniecībai.
Par mājas nosaukumu klīst trīs nostāsti. Pirmais vēsta, ka toreiz, kara gados, netālu bijušas karātavas Tā kā cilvēki raudājuši par tur pakārtajiem, radies nosaukums «Raudas».
Otra versija saistīta ar upi. Gar māju tecējis strauts vai neliela upīte – Raudupīte. Mūsdienās ūdens čalas šajā vietā vairs nav dzirdamas – upīte ir izžuvusi un aizaugusi.
Trešais stāsts vēsta par to, ka agrāk teritorijā bijusi zivju audzētava. Pie mājas atradušies divi dīķi, kur audzētas zivis, tostarp raudas. Tas bijis ļoti ienesīgs bizness.
Lidija Zoss par «Augstāriem»:
– 1956. gadā mūsu ģimene uzcēla māju. Reģistrējot to Codes ciema padomē, vajadzēja zināt vārdu. Vīrs Artūrs Zoss aizbrauca uz Codi, taču izrādījās, ka mūsu izdomātie nosaukumi nav pieņemami, jo tādi jau eksistē. Atbraucis mājās, viņš paziņoja par sāpīgo vēsti, un sākām diskusiju par māju vārdu. Artūrs ir dzimis Vidzemē, Gaujas krastā. Tur bija ļoti skaista vieta, kaimiņos dzīvoja sešas draudzīgas ģimenes. Māju vārdi bija līdzīgi – «Mazaugstāri», «Zaļaugstāri», «Lielaugstāri», «Kalnaugstāri», «Lejasaugstāri». Namu, kurā dzīvoja Artūra vecāki, sauca par «Augstāriem». Izdomājām, ka arī mēs savai mājai varētu dot Artūra vecāku izraudzīto nama vārdu, lai tas «atnāk» uz Zemgali. Un tā mūsu nams kļuva par «Augstāriem».
Aina Šapale atklāj, kā radās «Dālderi»:
– Ainas un Alberta Šapalu mājas «Dālderi» Jauncodē pie Mēmeles celtas kolhoza laikā, 70. – 80. gados. Tolaik Valmieras teātrī iestudēta muzikāla izrāde «Preilenīte», kurā skanējusi dziesma: «Skrien vējā, cilpo dālderi,/ Ej meklēt viņu āderi/ Un paveries uz debesīm,/ Vai tās tev laimi nenesīs.» Mums iepatikās vārds «dālderi», un tā nams ieguva vārdu. Dziesma ir kļuvusi par savdabīgu mūsu mājas himnu.
