Pēdējos desmit gados Latvijā par pusi samazinājies jaundzimušo skaits. Toties četras reizes pieaudzis to bērnu skaits, kuri aug bērnunamos.
Pēdējos desmit gados Latvijā par pusi samazinājies jaundzimušo skaits. Toties četras reizes pieaudzis to bērnu skaits, kuri aug bērnunamos.
Pie vecākiem vai aizbildņiem
Tas rāda, cik smagi sociāli ekonomiskās pārmaiņas skārušas pieaugušos. Sabiedrībā, kad pastiprināti jāgādā par labklājību, vecāki zaudējuši spējas būt atbildīgiem par savām atvasēm. Tā domā Ainārs Baštiks, īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās, baptistu mācītājs. Sarunā Īslīces SOS bērnu ciematā viņš sacīja, ka nepieciešams atjaunot kristīgās morāles vērtības, lai visiem bērniem būtu savas mājas, tik nepieciešamā mīlestība, gādība un audzināšana. Bērnam jāaug ģimenē, pie laba cilvēka, kurš kļūst par aizbildni, nevis bērnunamā, sociālās aprūpes centrā vai citā institūcijā, uzskata ministrs. Viņa ģimenē ir pieci bērni.
Tikt pie mazuļa ir sarežģīti
Turpinājumā kādas lasītājas rūgtuma pilnais stāsts par šo smago tēmu. Saprotamu iemeslu dēļ vārds netiek minēts.
Laikrakstā «Bauskas Dzīve» lasu publikācijas, kurās slavē cilvēkus, kuri ņem pie sevis bērnunama iemītniekus uz vasaru vai kļūst par aizbildņiem. Neticiet viņiem, tas ir tikai naudas dēļ! Bērnunams sola samaksāt uzturnaudu, bet aizbildņiem ik mēnesi paredzēta kaut neliela atlīdzība. Kurš maksā īstajiem vecākiem? Kāda ir viņu alga? Teiksit par rūpēm, negulētām naktīm, uztraukumiem ģimenei nevar samaksāt. Laikam tādēļ arī tā ir. Bet katrs bērnunama bērns valstij izmaksā ap 150 latu mēnesī. Tātad tam visam ir sava cena.
Domāju, ka tie, kuri īsti mīl bērnus, viņus adoptē, pieņem kā savus, nevis tikai aizbildnībā. Kaut arī tad naudu nesaņem.
Adopcijas sistēma ir ļoti sarežģīta, mēģinot kaut ko darīt, esmu par to pārliecinājusies. Sākot ar pagasttiesu, kur uz mani skatījās kā uz jukušu, – sievietei ap 40 gadu, neprecēta un piepeši grib adoptēt mazu bērnu. Pārbaudītāji nāca uz mājām un prasīja, kur likšot bērna gultiņu, kur galdu, pie kura mācīties, pārbaudīja, cik silts dzīvoklis ir ziemā un vai man būs līdzekļi bērna uzturam. Tik piekasīgi šie sabiedrības pārstāvji gan nav pret manu netālo kaimiņu ģimeni. Tajā aug seši bērni, visi guļ šķērsām uz viena dīvāna, zem vienas segas, ir pusbadā.
Mana nelaime ir tā, ka gribēju adoptēt mazuli no zīdaiņu nama. Tādu, kuru varētu audzināt kā savu. Taču sapratu, ka tas gandrīz nav iespējams, jo pat māte, kas bērnu pametusi, bet nav oficiāli atteikusies, sešu mēnešu laikā var pārdomāt un viņu paņemt. Zīdaiņu namos tādu, kuri bezcerīgi gaida uz māmiņām, esot vairākums, bet viņas turpina baudīt dzīvi.
Mans nodoms adoptēt bērniņu ir varbūt savtīgs mēģinājums kaut nedaudz izpirkt jaunības grēku. Izdarīju abortu, kad puisis mani pameta. Man bija tikai 17 gadu, mācījos profesiju, dzīvoju kopmītnēs Rīgā un tik ļoti ilgojos pēc mīlestības, ka viņam noticēju. Tēvs bija miris, mamma tālu laukos, nebija, kam prasīt padomu. Vēlāk gan apprecējos, bet izrādījās, ka bērnu man vairs nevar būt. Vīrs pieprasīja šķiršanos. Esmu sapratusi, ka mana vienīgā iespēja ir bērnu adoptēt, bet tas nav vienkārši.
Arī no bērnunamos dzīvojošajiem tikai mazu daļu var adoptēt, jo viņi nav juridiski brīvi. Tas nozīmē, ka viņiem kaut kur ir vecāki, formalitātes nav sakārtotas un tie joprojām ir viņu bērni.
Visu, ko liek sirds
Pirms neilga laika «Bauskas Dzīve» iepazinās ar sievieti, kurai piemīt apbrīnojama māka saprasties ar bērniem, kuriem trūcis vecāku gādības. Viņa audzina zēnus, kurus reti kurš var valdīt. Arī viņai tas ne vienmēr izdodas, bet dusmas un aizvainojumu sievietes vienkāršā seja un izturēšanās nepauž. «Man pat nav pedagoģiskās izglītības, visu, ko daru, liek sirds. Pati esmu izaugusi bērnunamā. Kāda ģimene mani paņēma aizbildnībā, pēc tam atdeva atpakaļ kā tādu krēslu vai plauktu. Tas viss ir pārdzīvots un pārsāpēts, es neturu sirdī ļaunumu. Tāpēc es šos bērnus saprotu, jo viņiem jau reiz ir ļoti pāri nodarīts. Tā ir, kad no tevis atsakās paši tuvākie cilvēki – māte un tēvs. Es par viņiem lūdzu Dievu, arī par viņu vecākiem.»
Izaudzinājusi trīs savus bērnus, tagad audzinot dzīvu vecāku bāreņus, Anna (vārds mainīts) uzskata, ka adoptēt vai ņemt bērnus aizbildnībā var tikai kristieši. Ja Dievs ir sirdī, tad arī bērnam tur vienmēr būs vieta. Vai šis ir vienīgais iespējamais viedoklis?
