Lai gan Konstitūcijas pieņemšanas procesā Eiropas Savienība pilnībā «izbaudīja», ko nozīmē kompromisu meklēšana pēc paplašināšanās, tā tomēr turpina spriest par arvien jaunu dalībvalstu uzņemšanu.
Lai gan Konstitūcijas pieņemšanas procesā Eiropas Savienība (ES) pilnībā “izbaudīja”, ko nozīmē kompromisu meklēšana pēc paplašināšanās, tā tomēr turpina spriest par arvien jaunu dalībvalstu uzņemšanu.
Bagāto valstu klubs – mīts
Kandidātvalsts statusu ieguva Horvātija, savukārt Turcija jau saņemtajam Vācijas atbalstam pievienoja Itālijas un ASV līderu balsis. Veidojas dīvaina situācija: no vienas puses, “vecās” dalībvalstis žēlojas, ka jau pēc Austrumeiropas iekļaušanas ES ir kļuvusi teju vai nevadāma, tomēr, no otras puses, paplašināšanās process turpinās.
Jāatgādina, ka uzņemšanas brīdi, 2007. – 2008. gadā, kā jau izlemtu faktu gaida Rumānija un Bulgārija. Paveroties kartē, redzam – ja tuvāko piecu gadu laikā ES iekļaujas šīs Balkānu valstis (arī Horvātija), tad neuzņemtās zemes veidotu neloģisku pārrāvumu (kas dienvidos robežotos ar jau esošajām dalībvalstīm Grieķiju un Kipru). Tātad ES “uzsūks” arī Serbiju (kura demonstrēja savu, no ES viedokļa, politisko briedumu, prezidenta amatā tomēr neievēlot nacionālistu), Melnkalni, Maķedoniju un Bosniju?
Tādā gadījumā daudz pieminētās atšķirības dzīves līmenī starp, piemēram, Vāciju un Poliju būs tīrais nieks salīdzinājumā ar to bezdibeni, kāds Savienības robežās būs starp Balkāniem un “veco Eiropu”. Vai ES tiešām būs resursi atšķirību izlīdzināšanai, ja vaimanas par pārāk lieliem izdevumiem skan jau tagad, integrējot austrumeiropiešus? Varbūt ES līderi samierināsies ar faktu, ka Savienības nostūri vēl vairākas desmitgades būs ievērojami trūcīgāki, tādējādi atzīstot, ka ES pastāv vairākas dalībvalstu grupas? Ja tā, tad Latvijai ir jārēķinās, ka līdz šim deklarētais – esam pievienojušies “bagāto valstu klubam”, turklāt ar vienlīdzīgām lemttiesībām – izrādīsies mīts.
Kristietībā bāzētas tradīcijas
Uzņemot Turciju, ES atteiksies no oficiāli gan nedeklarētā, tomēr it kā pašsaprotamā koncepta, ka ES veido valstis ar vairāk vai mazāk līdzīgu, kristietībā bāzētu kultūras tradīciju. Ja šis koncepts vairs nebūs saistošs, tad var jautāt, kāpēc gan ES neuzņemt arī Libānu un Izraēlu, kuru politiskajā un kultūras ainavā kristietībai ir pat lielāka loma nekā Turcijas gadījumā?
Uz ES paplašināšanās fona dienvidu virzienā liktos dīvaini, ja par ES nepiederīgu tiktu atzīta Ukraina…
Nav konceptuālas skaidrības
Šādas prāta spēles var turpināt, tomēr kļūst skaidrs, ka Latvija ir nonākusi organizācijā, kurai nav konceptuālas skaidrības par sevi. Varētu attraukt, ka šīs ģeopolitiskās manipulācijas nav mūsu problēma – “iekšā” esam, lai nu Brisele pati tiek skaidrībā. Tomēr paplašināšanās turpinājums skars Latviju itin tieši. Samazināsies mums pieejamo finanšu resursu apjomi, toties palielināsies viedokļu atšķirības un to asums, kas apgrūtinās Latvijas nacionālo interešu aizstāvību šajā korī.
Mums ir jārēķinās, ka lēmumu pieņemšana ES tuvāko desmit gadu laikā kļūs vēl lēnāka un mokošāka, ka veidosies reģionālo interešu grupas ES.
Jārēķinās arī ar to, ka nestabilāka Eiropas Savienība nozīmē Krievijas ietekmes uz Latviju saglabāšanos vai pat pastiprināšanos – jo vairāk būs dalībvalstu, kurām Krievijai ir ko piesolīt vai piedraudēt, jo lielāks svars būs Maskavai.
Nedaudz cinisks secinājums varētu būt: Latvijas rīcībā ir ļoti īss laika nogrieznis labuma gūšanai no dalības ES, jo pretrunas un dalībvalstu agresivitāte, aizstāvot savas intereses, tikai palielināsies.
(publicēts saīsināti)
