Savulaik «Bauskas Dzīve» rakstīja par bērniem, kuri skolas laikā pārvietojas pa pilsētu, tomēr situācija arī tagad nav mainījusies. Pirms pusdienām pa ielām regulāri staigā skolas vecuma bērni.
Savulaik “Bauskas Dzīve” rakstīja par bērniem, kuri skolas laikā pārvietojas pa pilsētu, tomēr situācija arī tagad nav mainījusies. Pirms pusdienām pa ielām regulāri staigā skolas vecuma bērni.
Diemžēl tā ir problēma, ko ir spējīga risināt tikai saliedēta un sadarboties spējīga sabiedrība. Lai cik savādi būtu, Padomju Savienības laikā sludinātā tautu brālība iedzīvotāju vidū veidoja daudz lielāku toleranci nekā mūsdienās cilvēktiesību aizstāvji. Saliedēta sabiedrība spēja arī kopīgi pieskatīt bērnus un kontrolēt viņu dzīvesveidu.
Nesen novēroju ierastu situāciju, kura ir aizliegta un ar kuru cīnās jau sen. Divi puišeļi pa jokam (labi, ka pa jokam, nevis pa īstam) kāvās, apkārt bija sastājies prāvs skatītāju pūlis un ar mobilajiem telefoniem filmēja. Mana iejaukšanās vismaz uz laiku apturēja šo procesu. Drīz skolā skanēja zvans un kompānija izklīda. Vienīgi promejot dzirdēju repliku: “Kas viņš tāds ir, ka var mums ko aizliegt?”
Diemžēl tādēļ, ka gados vecāki cilvēki un amatpersonas netiek cienīti, vainīgi esam paši – pieaugušo sabiedrība. Atceros stāstu no padomju laikiem – mazs bērns aizgāja no bērnudārza, jau pēc neilga brīža viņu aizturēja kārtībnieks, kas noskaidroja un sazvanīja vecākus. Es nedomāju, ka policija un kārtībnieki nevarētu tāpat darīt arī mūsdienās, bet bieži vien iznāk sastapties ar vecāku ļoti negatīvu attieksmi: “Kāda ir jūsu daļa, kur mans bērns dodas? Lai iet, kur vēlas! Un es viņu audzinu, nevis jūs!” Ar līdzīgu attieksmi sastopas arī skolotāji. Diez vai tas palīdz un iedvesmo attiecīgās amatpersonas rūpēties par bērnu labklājību. Pēdējā laikā aizvien biežāk piemin reālus sodus vecākiem par dažādiem bērnu pārkāpumiem. Gan valdība, gan pati sabiedrība neredz iespējas citādāk mainīt vecāku attieksmi.
Liela nozīme ir arī mūsu attiecībām. Japānā ikviens cilvēks par pienākumu uzskata palīdzēt bērnam, ja šķiet, ka tam ir problēmas. Un mazākajiem nav tiesību neuzklausīt vecākus ļaudis. Diemžēl Latvijā tas bieži vien nenotiek pavisam vienkārša iemesla dēļ – sabiedrības sašķeltība. Nacionāla un sociāla noslāņošanās. Tolerance iedzīvotāju vidū ir ļoti zema. Ja es aizrādīšu pazīstamam bērnam: “Tā nedari! Tev sāpēs un būs slikti!”, tad, vērojot citu bērnu, varbūt pat ar ļaunu prieku noskatīšos, kā viņš krāj sev problēmas. Ja pazīstams bērns smēķē, tad viņu aizvedīšu pie skolotāja, ja tas būs svešs – lai jau viņam tiek.
Kuri gan ir mūsu bērni? Laulātā pāra atvases noteikti ir mūsu bērni. Radubērni ir mūsu. Kaimiņu un draugu bērni arī laikam ir mūsējie. Bet tālāk mēs nevēlamies iet. Lai gan vajadzētu. Ikviens bērns Latvijas valstī ir mūsu bērns un mūsu nākotne.
