Kolēģe Aina sarunā pieminēja sociālantropologa Tomasa Hillana Ēriksena grāmatu «Mirkļa tirānija».
Kolēģe Aina sarunā pieminēja sociālantropologa Tomasa Hillana Ēriksena grāmatu “Mirkļa tirānija”. Abām mums iepatikās un tik piemērots šodienai šķita autora lietotais apzīmējums “gausais laiks”, kura mums visiem trūkst. Vēl Aina atcerējās, ka izcilais gruzīnu kinorežisors Otars Joseliani jau pagājušā gadsimta 90. gadu vidū sacījis, ka nekas nevar būt vērtīgāks par “laisko laiku”, ko cilvēks velta sev pašam.
Nevaru nopirkt sev jaunu apģērbu, jo hroniski trūkst šī gausā laika veikalu izpētei. Neesmu sen, sen satikusies ar radiem, jo… kur ņemt gauso laiku tam? Kaut gan ir arī pozitīvi piemēri – esmu piespiedusi sevi tiktāl, ka reizi nedēļā dodos uz vingrošanas nodarbībām un atpūtu pirtī. Nu to uz visu darbību fona gan var pieskaitīt gausā vai laiskā laika kategorijai.
Zinu ģimeni, kurā it bieži vakaros visi sēžas pie galda un spēlē populāro galda spēli “Katanas iekarotāji”. Padomāsim par sevi – cik bieži atļaujamies un kāpēc neatļaujamies šo laisko laiku? Ko patiesībā ar mums nodara tā trūkums? Varbūt Ziemsvētkos dāvināsim cits citam lietas, kas aizved prom no datoriem, no globālās mirkļa tirānijas un atved pie sevis paša, – galda spēles, grāmatas, piederumus pirtij, vingrošanai, zīmēšanai, rokdarbiem?
