Latviešu puisis Arvis Rācinājs pēc dienesta armijā uz mājām Gailīšu pagastā atveda sievu no Dienvidsahalīnas.
Latviešu puisis Arvis Rācinājs pēc dienesta armijā uz mājām Gailīšu pagastā atveda sievu no Dienvidsahalīnas. Trīs gadus nodzīvojusi Latvijā, Anžela ieguva pilsonību.
Valsts valodā eksāmenu viņa kārtoja trīs reizes, kamēr sasniedza, ko gribēja, – augstāko vērtējumu. Pēc 17 Latvijā nodzīvotiem gadiem Anžela Rācināja vērtē, ka jūtas kā latviete ar krievu asinīm.
Tēvs brīdina
Saviem vecākiem Anžela ir vienīgā meita, dzimusi un līdz septiņu gadu vecumam dzīvojusi Vācijas pilsētā Potsdamā, kur tolaik strādāja viņas tētis – armijas kadru virsnieks. No Vācijas tēvu nosūtīja darbā uz Baltkrieviju, pēc tam ģimene nonāca Krievijas tālajos austrumos.
Usūrijā Anžela beidza medicīnas skolu, viņai trīs gadi bija jāstrādā Vladivostokā. Kopā ar vecākiem 17 gadu vecumā aizbraucot uz Sahalīnu, kara hospitālis bija vienīgā vieta, kur izdevās atrast darbu no sadales aizbēgušajai medicīnas māsai. Hospitālī iznāca ārstēties obligātā karadienesta kareivim Arvim, kuram radās sarežģījumi pēc apendicīta operācijas.
Slimnīcā abi satikās. “Tas bija liktenīgi. 1989. gadā Arvim beidzās dienests, abi strādājām, labi pelnījām un apprecējāmies. Arvis gribēja, lai, Latvijā atgriežoties, viņam līdzās būtu sieva. Mammai viņš tikai piezvanīja, pasakot, ka precas. Mani vecāki notiekošo ļoti pārdzīvoja, bet neliedza. Tā esmu audzināta, mani nesargāja no kļūdām, bet par sekām pašai bija jāatbild. Tēvs interesējās par politiskajiem notikumiem un zināja, ka Baltijas valstīs briest būtiskas pārmaiņas. Viņš mani brīdināja – Arvja dzimtenē krievus ne visai mīl, ko teiks vīramāte? Toreiz par to nedomāju, bijām jauni, iemīlējušies. Tagad gan saprotu savas vīramātes izjūtas, jo arī man aug dēls,” stāsta Anžela.
Mācās ravēt
Uz Latviju Anžela un Arvis atbraukuši 1990. gada maijā, jūnijā piedzimusi Evija. Meitiņa mācījusies teikt pirmos vārdus, un Anžela sēdējusi līdzās ar latviešu valodas mācību grāmatu. Lai strādātu par medicīnas māsu, ar ikdienas sarunvalodas zināšanām bijis par maz. Turklāt Bauskas slimnīcas toreizējais galvenais ārsts Andris Glāzītis piedāvājis – ja nolikšot valsts valodas eksāmenu un iegūšot pilsonību, darbs Anželai būs. Tā arī noticis.
Atbraucot uz Latviju, Anžela, tipiska pilsētas meitene, nokļuva lauku mājās, mācījās sēt, ravēt. Vīra vecmāmiņa pērn svinētajā 80. dzimšanas dienā atcerējusies, kā viņa kacinājusi Anželu – vai zinot, kur govij ausis, kur ragi, cik pupu. “Kā man to zināt? Vīramātes mājās pirmoreiz ieraudzīju dzīvu lopu,” neslēpj Anžela.
90. gadu sākums Latvijā bija skarbais pārmaiņu laiks. Vīrs iestājās darbā kolhozā, bet to likvidēja, Anžela ar bērnu uz rokām. Stādījuši kartupeļus, audzējuši gurķus, braukājuši uz tirgiem Rīgā, lai nopelnītu – sākumā rubļus, tad repšikus, pēc tam latus.
Jau strādājot infekcijas slimību nodaļā, 1995. gadā piedzimis dēls Edgars. “Bauskas slimnīcā man bija brīnišķīgas kolēģes. Sākot strādāt infekciju slimību nodaļā, reizēm nesapratu, ko pacients saka. Nobijusies skrēju pie Ausmiņas (Ausma Zalāne, pensionēta medmāsa) vai Valentīnas (Valentīna Manavicka, medicīnā vairs nestrādā), viņas palīdzēja saprasties.”
Nevarētu citur
Piecus gadus Anžela braukājusi uz darbu Linezera slimnīcā Rīgā, bet kopš 2005. gada ir Bauskas slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Arvis strādā SIA “Mūsa” un krietnu laiku pavada komandējumos. Māju Rācināju ģimene nav uzcēlusi, bet dzīvoklis iekārtots.
Anžela priecājas par bērniem: “Evija – izteikti latviska meitene, slaida gaišmate (1,82 m) mācās 11. klasē Rīgas 47. internātvidusskolā ar basketbola novirzienu. Spēlē Latvijas jaunatnes basketbola līgā. Sāka tur mācīties no 6. klases, iepriekš gadu braukāja uz treniņiem Rīgā. Domājām, būs bērnam par grūtu, bet – ja patīk un padodas? Pusi pasaules redzējusi spēlējot. Edgars mācās Uzvaras vidusskolas 6. klasē, ļoti patstāvīgs zēns. Dienasgrāmatā atzīmes – septiņi un augstākas.”
Anžela atzīstas, ka Latvijā ir tā iejutusies, ka citur dzīvot nespētu, kaut viņa varētu pretendēt arī uz Vācijas pilsonību. “Pirmajā laikā visvairāk trūka krievu cilvēku, draugu, protams, vecāku, kuri atradās tālu, krievu gara, valodas, častušku. Tāpat kā latvieši, svešumā ilgojos pēc ierastā, mīļā. Ja man līdzās nebūtu tik labs un tuvs cilvēks kā Arvis un viņa tuvinieki, diez vai te paliktu. Priecājos, kad, tētim pensionējoties, abi ar mammu pārcēlās uz Mogiļevas apgabalu Baltkrievijā, kur jau reiz bijām dzīvojuši. Braucu uz turieni ciemos vairākas reizes gadā. Mamma iemācījusies latviski tiktāl, lai var saprasties ar mazbērniem. Arī pie mums atbrauc.
