Stāstīšu par tikšanos ar Madeiru. Nē, ne jau ar «fabrikanti», Repšes meitu, bet gan ar Portugālei piederošo salu Atlantijas okeānā.
Stāstīšu par tikšanos ar Madeiru. Nē, ne jau ar “fabrikanti”, Repšes meitu, bet gan ar Portugālei piederošo salu Atlantijas okeānā.
Floti veido tikai kaijas
Pēc aptuveni piecu stundu lidojuma no Stokholmas (braucu, izmantojot zviedru tūrisma firmas “Fritidsresor” piedāvājumu) lidmašīna sāka piezemēties, šķita, ka okeānā. Sajūta īpaši dīvaina, jo lidlauks sākas tur, kur tikko beidzas ūdens. “Mūsu lidosta ir lielākā vismaz Eiropā,” iesāk busiņa šoferis un reizē gids Ivo, ieturēdams teatrālu pauzi, lai mēs sāktu brīnīties un smieties, un tad turpina: “Tā izvietojusies divu pilsētiņu teritorijā – sākas Santa Krusā un beidzas Mačiko. Vai tad jūs zināt vēl kādu ostu pa divām pilsētām?” (Tas jau nekas, ka no vienas pilsētiņas līdz otrai pat piecas minūtes nav jābrauc…)
Jau pirmais sastaptais gids apliecināja, ka esam tiešām Portugālei piederošā teritorijā, lai arī aptuveni tūkstoš kilometru tālu no kontinentālās zemes krasta, – šīs tautas runas un stāstnieku apskaužamās dāvanas izpaudās uzreiz. Kāda tam nozīme, ja stāstos šis un tas nav patiesība, galvenais, lai ir interesanti un visiem labs noskaņojums. Tālab uzreiz saku lasītājiem – no turpmākā šo un to uztveriet kā leģendas, ko pasnieguši portugāļi, nevis kā patiesību pēdējā instancē.
“Tūlīt redzēsit Madeirā būvēto zemūdeni, ko Krievija visu laiku grib no mums nopirkt, bet mēs nepārdodam,” intriģējoši iesāk Ivo. Tiešām sākam snaikstīties gar logiem zemūdenes meklējumos, bet saskatām tikai lielu, staltu klinti okeānā, kura… patiesi atgādina zemūdenes formas. Gids atkal ķiķina: “Ko jūs, Madeiras karaflotē zemūdeņu nav, to veido tikai kaijas…”
Salas simbols – strelēcijas zieds
Tūristu ceļveži gan nemānās, informēdami, ka Madeira ir paradīze zemes virsū. Tur nekad nav ne īpaši karsts, ne auksts. Gaisa temperatūra gadā par plus 26 grādiem augstāka nemēdz būt un nav zemāka par plus 16. Koku, augu un ziedu pārbagātība. Pats vārds Madeira radies no portugāļu valodas, un tas nozīmē ‘koki’, jo 15. gadsimta sākumā portugāļu jūrasbraucēji, kas šo salu atklājuši, te ieraudzījuši nebeidzamus mežus. Kalni, ielejas, silta okeāna piekraste. Un līstot apmēram vienu dienu mēnesī.
Vēl viens runas plūdos neapstādināms gids Mario zināja nosaukt katru ekskursijas laikā skatāmo koku un puķi. Turklāt to viņš mācēja gan angļu, gan “manā valodā” – zviedru. Ar kallām un kresēm viss saskanēja, bet ar pārējo neveicās. Kad pūlējos iestāstīt, ka esmu latviete un šo valodu diezin vai Mario māk, viņš augu valsts nosaukumus sāka izrunāt somiski… Nu, Dievs ar viņu. Bet sajūta tiktiešām brīnumaina, kad kalnos, pļaviņās redzi savvaļā augam pelargonijas, kallas, oleandrus, milzu eņģeļtaures, puensetijas (Ziemsvētku zvaigznes). Koki – dažādi palmveidīgie un milzu papardes, akācijveidīgie, kuri zied arī spilgti ziliem un sarkaniem ziediem. Augu valsts mijas ar aizvēstures – terciārā – laikmeta un mūsdienīgām šķirnēm. Brīžiem šķiet, ka no milzu papardēm izlīdīs kāds dinozaurs. Bet pavisam mulsi jūtos, redzot zem kokospalmas augam… balto āboliņu.
Madeirai un mūsu “Drogām” arī ir kas kopīgs – to abu simbols ir skaistais zieds strelēcija jeb, kā madeirieši to dēvē, – paradīzes putns. Pat piena pakas supermārketā rotā strelēcijas zieds.
Vienīgi ķirzakas un truši
Cik bagāta ir augu valsts uz salas, tik nabaga ir tās dzīvnieku valsts. Īstenībā dzīvnieku tur nav, jo ik uz soļa samanīsim tikai un vienīgi mazas ķirzaciņas, kuras pašas no cilvēkiem baidās un tālab nekādu skādi nevienam nenodara. Īpaši bailīgajām sievietēm apgalvoju – čūsku tur nav. Vēl esot savvaļas truši, kurus gan nemanīju. Tos nejauši te ieviesis salas atklājējs, kurš allaž sev līdzi būrītī vadājis mīļoto truseni. Tā bijusi grūta un Madeirā no saimnieka aizbēgusi. Ar gadiem Madeiras mežos trušu savairojies ka biezs. Protams, ir daudz skaistu putnu, kuru balsis kalnu klusumā arī sadzirdamas.
Kaisli nododas divām reliģijām
Angļi, skoti, zviedri, ar ko sastapos un kas jau puspasaules apceļojuši, stāstīja, ka Madeira esot pārāka par, piemēram, tradicionālo tūristu vietu Kanāriju salām. Jau tas vien, ka Madeirā dzīvo reāli vietējie ļaudis (Kanārijās tā nav), kas te nodarbojas ar zemkopību, zvejniecību, ka te ir daudz krāšņāka daba, ir liels pluss. Arī droša, mierīga un vietējo laipnības piepildīta ir Madeira.
Uz salas, tāpat kā visā Portugālē, ļaudis kaisli saista divas reliģijas – katolicisms un… futbols. Katrā miestā ir skaista baznīca, slavens futbola laukums vai arī dzimis kāds izcils futbolists. Laimējās (vai nepaveicās?) būt Madeirā, kad klubs “Porto” ieguva čempionu kausu… visu nakti galvaspilsētā Funšalā līksmoja fani. Salīdzinājumā ar to ambrāžu mūsējo izbraucieni ielās pēc Latvijas uzvarām hokeja mačos tikai tādi pīkstieni vien ir.
***
Uzziņai
MADEIRA
– Salas maksimālais garums – 58 km, maksim. platums – 23 km, tās kopējā platība – 736 km².
– Iedzīvotāju skaits – 280 tūkstoš, galvaspilsētā Funšalā – 100 tūkstoš iedzīvotāju.
– Pēc žurnāla “Conde Nast Traveler” lasītāju aptaujas, desmit pasaules labāko salu topā Madeira ir otrajā vietā aiz Kapri salas Itālijā (autorei laimējies būt abās šajās brīnišķīgajās salās).
– Nacionālie ēdieni – ešpada (dziļūdens zivs, kas no ārpuses izskatās neglīta, – gara, melna ar baismām acīm, bet gaļa ir balta un garšo lieliski); ešpetada – grilēta gaļa vīna mērcē ar dažādām piedevām, arī ar saldajiem kartupeļiem.
– Nacionālie dzērieni – vīni, īpašais Madeiras vīns parasti ir stiprs un salds (18 grādu); stiprais alkohols punča (kaut kas līdzīgs “kandžai” kopā ar medu un citrona sulu. Pēc ceturtās glāzes ikviens sākot runāt portugāļu valodā); kastaņu liķieris (autorei negaršoja).
– Nacionālās dziesmas – fadu, kas ir tādi kā portugāļu blūzi.
– Mājās vedami suvenīri – vīns, dažādi izšuvumi, brudierējumi, daži ved arī strelēcijas un citus ziedus, to stādus, sēklas.
– Cenas – apmēram tādas kā Latvijā. Ekskursijas pa salu lētākas, ja brauc divatā (piemēram, vienas dienas brauciens pa salas rietumdaļu ar iekļautām pusdienām un kafijas pauzēm vienai personai ir 40 eiro, bet pārim – 35 eiro).
– Pēdējā brīža piedāvājumā Zviedrijā ceļazīmi (lidojums abos virzienos ar pusdienām, transfērs jeb nogādāšana no lidostas uz viesnīcu un septiņas dienas viesnīcā) autore iegādājās par 115 latiem.
