Cilvēkus varētu sadalīt precētajos un neprecētajos (vecpuišos un vecmeitās).
Cilvēkus varētu sadalīt precētajos un neprecētajos (vecpuišos un vecmeitās). Tagadējos laikos šī robeža gan nav strikti novelkama, jo daudzi jauni un arī vairs ne tik jauni ļaudis ģimeni ir izveidojuši, neuzņemoties juridisku atbildību par to.
Ligzdotāji
Protams, par šo tēmu domājot, priekšplānā nostājas vīrieši, kuri gan pieskaita sevi vecpuišu kategorijai, bet lido no ligzdas uz ligzdu. Ir arī tādi, kuri dzīvo ģimenē, bet vēlas saglabāt juridisku brīvību, – ja kas, varu aiziet. Bērniņu skaits tam nav par kavēkli.
Lai cik patstāvīgas un uzņēmīgas ir mūsdienu sievietes, tomēr tikai retos gadījumos viņas bildina «to otro pusi», kaut arī sieviete visvairāk alkst pēc ģimenes: laba vīra un bērniem. Uz šīm vērtībām balstās un pastāv cilvēce.
Neprecētajiem ligzdotājiem nosaukums vēl nav izdomāts. Bet tas jau nav svarīgi, jo turpmāk runa būs par īstiem vecpuišiem un vecmeitām, kuri dažādu iemeslu sakritības dēļ palikuši vieni.
Uzticības noslēpums
Vismazāk pieminētas ir jau sirmās līgavas, kuras, atvadoties no leģionāriem, zvērēja uzticību un solīja viņus gaidīt mājās. Bet kara kungi izlēma citādi. Tie, kuri nekrita kauju laukos, nokļuva Rietumos vai Sibīrijā, bet viņu meitenes novīta gaidās. Nāves un citas ziņas pienāca tikai pēc pusgadsimta. Tad sabruka arī tie sapņi, kurus vēl uzturēja cerība. Pazīstu Annu, kurai jau pāri septiņdesmitiem. Tikai nesen uzzinājusi, ka viņas mīlestība apglabāta ilgi aizmirstā un nekoptā leģionāru kopkapā Talsos. Nezinu, vai domās viņa biežāk kavējas nepazīstamajā Kurzemes pilsētā vai tajās vasarās, kad iepazinās ar iznesīgo lauku puisi Pēteri. Viņas arvien vēl šķelmīgo acu dzīlēs glabājas kāds noslēpums…
Atdod sevi visu
Vairākums vientuļnieču nemaz tik vientulīgi nejūtas. Daudzas ir krustmāmiņas vai tantes radu bērniem, vai arī dabas iedalīto mātes mīlestību pārvērš palīdzībā citiem cilvēkiem.
Četrdesmito gadu vidū un arī t. s. vācu laikā manās skolās daudzi skolotāji bija neprecēti. Jā, viņiem bija savas īpatnības, bet ne vairāk kā citiem. Tikai tās vieglāk «pierakstījās» tieši vecpuiša vai vecmeitas statusam. Viņi nekad nepielaida audzēkņus par tuvu, bet perfekti pārzināja mācāmo priekšmetu, un viņu stundās neviens negarlaikojās. Tāda bija latviešu valodas skolotāja Bērzkalne, matemātikas un ķīmijas pasniedzēji brāļi Āboliņi, fiziķis Lācis, kuru katra vidusskolēnu paaudze bija velti mēģinājusi izsist no līdzsvara. Personiskajā dzīvē nepiepildīto viņi aizstāja ar zināšanām un gandarījumu guva darbā. Droši vien arī mūsdienās tādi sameklējami gan rajonā, gan valstī. Docētājs Jānis Kušķis, šķiet, ir pašreiz vienīgais, kurš visiespējamākos veidos (presē un radio) cīnās par latviešu valodas tīrību vislabākajā nozīmē. Pēc nostāstiem un vēstures liecībām zinām, ka sevi visu, arī dzīvību, Latvijai atdeva Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Un tomēr tieši neprecēto vientuļnieku vidū visbiežāk sastopami arī indivīdi ar spilgti izteiktu egocentrismu. Viņi ir viegli ievainojami, vēl nepateiktu vārdu vai pat skatienu uztver kā pārmetumu. Ar tādiem cilvēkiem ir grūti kontaktēties: vai nu kaut kas «jāpalaiž» gar ausīm, vai arī šķeļas ugunis.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Īslīces pagasta «Mariannu» saimnieks bijis vecpuisis, bet kārs uz precēšanos. Savedējiem ticis dots norādījums: «Kaut vai cūka, ka tik bagāta!».
Leģendārie melngalvji
Nekas nav dzirdēts par tādām «nevalstiskām organizācijām» kā vecpuišu vai vecmeitu klubi. Bet Latvijā šajā ziņā ir ievērojama pieredze. Rīgā kopš 15. gs. sākuma bija izveidojusies Melngalvju – neprecētu ārzemju tirgotāju – organizācija, kas līdz 16. gs. otrai pusei bija viens no Rīgas sabiedriskās dzīves centriem. Vēlāk šī organizācija kļuva par Rīgas neprecēto vācu tirgotāju klubu un pastāvēja līdz 1939. gadam.
Varbūt mūsdienās varētu dibināt uzticīgo klubus.
Uzticības pētījumus laikam būtu grūti izdarīt, taču gan dzīve, gan arī mākslas darbi pārliecina, ka sievietes uzticības slieksnis tomēr ir augstāks nekā vīrieša, un jūtu nodevība no stiprā dzimuma puses ne vienu sievieti vien novedusi vientulībā. Taču visbiežāk ne vieni, ne otri nav pelnījuši nievājošo vārdu – vecmeita vai vecpuisis –, jo vairākums viņu šādā situācijā nonākuši gan dziļas dvēseliskas drāmas rezultātā, gan citu iemeslu dēļ.
