Trešdienas, 24. maija, rītā man bija sevišķa nepieciešamība nogādāt mazu sūtījumu kolēģei uz Iecavu. Piegāju pie autobusa Bauska–Rīga šofera ar lūgumu šo paciņu Iecavā iedot sagaidītājai.
Trešdienas, 24. maija, rītā man bija sevišķa nepieciešamība nogādāt mazu sūtījumu kolēģei uz Iecavu. Piegāju pie autobusa Bauska–Rīga šofera ar lūgumu šo paciņu Iecavā iedot sagaidītājai. Uzmetis man dzedru skatienu, šoferis kā skaldīt noskaldīja: “Kas maksās?” Nebiju paņēmusi līdzi naudas maku, tāpēc izmisusi jautāju, vai tagad ir jauni noteikumi. Šoferis atkārtoti noskaldīja: “Nemaksāsit? Nevedīšu!” Apjuku un nepaspēju pasacīt, ka zvanīšu saņēmējai uz Iecavu, lai sagatavo naudu. Pēdējā brīdī pie autobusa piesteidzās kāds vīrietis, kuram lūdzu šo sūtījumu nodot. Viņš sacīja, ka izkāps Iecavā un nodos manu sūtījumu sagaidītājai. Tā arī notika.
Svešais, laipnais cilvēks, kura uzvārdu nezinu, Iecavā izkāpa un sūtījumu nodeva kolēģei. Saņēmēja bija sagatavojusi pateicību (ne naudas izteiksmē), ko laipnais izpalīdzīgais cilvēks negribēja pieņemt. Tikai ar neatlaidīgu lūgumu tas tika pieņemts. Lūk, cik dažādi ir cilvēki!
Vai tiešām tam autobusa vadītājam svešs ir jēdziens – laipnība, izpalīdzība? Vai viņam galvenais ir tikai nauda? Nekad negribētu būt šī šofera vadītā autobusa pasažiere, jo cilvēka skatiens bieži nekļūdīgi pasaka, kādas garīgās vērtības viņā mīt. Liels paldies tam svešajam cilvēkam, kurš man izpalīdzēja.
Gāju mājās kā aplieta ar aukstu dušu un domāju: “Kur pazūd cilvēcība, mūsu tautai tik raksturīgās īpašības: laipnība, sirsnība, atsaucība, izpalīdzība?”
Pensionēta skolotāja
