Iecavas novada sporta dzīves organizētāja Baiba Gāga neparastas izjūtas pārdzīvojusi pērn ap Jāņu laiku Bratislavā (Slovākija). Tur risinājās Eiropas čempionāts galda tenisā veterāniem.
Iecavas novada sporta dzīves organizētāja Baiba Gāga neparastas izjūtas pārdzīvojusi pērn ap Jāņu laiku Bratislavā (Slovākija). Tur risinājās Eiropas čempionāts galda tenisā veterāniem.
“Tas bija kuriozs no sākuma līdz beigām,” stāsta Baiba. “Uz čempionātu devāmies seši cilvēki. Iebraucām sacensību norises vietā, un es devos uz akreditāciju. Spēļu grupu izlozes, kā jau tik liela mēroga sacīkstēs, bija notikušas jau iepriekš internetā. Mēs visi zinājām, kurās grupās ar ko spēlējam.
Akreditējoties informēju, ka esam no Latvijas seši cilvēki. Taču viens no organizētājiem sāka vicināt kādu papīru, sakot, ka mēs sevi esot atsaukuši no sacensībām. Es sadusmojos un atbildēju, ka nebrauktu 2000 kilometru, lai uzzinātu, ka esmu sevi atsaukusi. Taču organizatoru pārstāvis pastāvēja uz savu. Viņš, skatoties sarakstus, teica, ka esam izņemti arī no visām spēļu grupām, ka mūsu nav.”
Viena vārda dēļ
“Es nerimos un sāku skaidrot, kā tas varēja gadīties. Jautāju, kas mani atsaucis. Zināju, ka mūs pieteica Latvijas Galda tenisa federācija, tā arī aizsūtīja dalības naudu. Organizētājs rokās turēja kādu faksa lapu. Sāku to pētīt. Tas patiešām bija atsūtīts no Latvijas, turklāt runa arī bija par sešiem cilvēkiem. Taču tekstā nebija minēts kāds sīkums. Atsaucot viesnīcu citiem sportistiem no Latvijas, faksā bija izlaists vārds “viesnīca”, tādēļ čempionāta rīkotāji no dalībnieku saraksta izsvītroja mūs.
Pagāja laiks, kamēr mēs pierādījām, ka runa nav par mums, bet citiem sportistiem no Latvijas. Ar lielām grūtībām akreditāciju, kuru parasti iziet pusstundas laikā, mēs pabeidzām trīs stundās. Mūs atjaunoja sarakstos, un devāmies uz viesnīcu.”
Negaidīta sastapšanās
“Nākamajā rītā ar Dainu Ročāni no Cēsīm izgājām skriet rīta rosmi. Viesnīca atradās netālu no lidlauka. Varēja noprast, ka agrāk tā bijusi lidotāju apmešanās vieta. Ēkas atjaunotas.
Apkārtnē bija plašas pļavas. Skrienot garām vienai viesnīcas mājai, ieraudzīju durvīs stāvam sievieti gados. Kad bijām jau garām, izdzirdēju: “Tiš, tiš!” Es nodomāju – vai tas bija domāts man?! Paskatījos atpakaļ un redzēju, ka svešiniece lūkojas manā virzienā un vēlreiz saka: “Tiš!” Tad pavēros uz otru pusi, kājas kļuva aukstas… apmēram 30 metru attālumā no zāles iznira mežakuilis ar cūku māti. Daina skrēja man pa priekšu. Sāku bļaut līdzskrējējai no muguras: “Daina, mežacūkas!” Viņa paskatījās… Tā kā viņas vīrs ir mežkungs, tad teoriju viņa zināja. Daina man atkliedza: “Kāp kokā! Kāp kokā!” Taču koku nebija. Ieraudzīju tikai elektrības stabu.
Laikam simt metru toreiz noskrēju tik ātri, kā pat jaunībā nespēju. Vēlāk Daina atcerējās, ka arī manas rokas esot iepriekš neredzēti aši strādājušas. Daina aizskrēja uz vienu viesnīcas pusi, bet es uz otru. Zvēri beigās aizgāja prom pa pļavu kaut kur, bet mēs pārdzīvojām lielas bailes. Apskrējušas apkārt ēkām un atkal satikušās, notikušo analizējām un smējāmies kā kutinātas.”
