Jau trešo gadu regulāri ar mammu apmeklējam vienu no Rīgas klīnikām, un, šķiet, kārtība tajā apgūta it visos sīkumos. Gan to, cik garas izmeklējumu rindas, gan to, kur un ko meklēt. Taču izrādās, ka allaž iespējami visneiedomājamākie pavērsieni gluži vienkāršās lietās.
Neesat te bijusi!
Mammai jādodas uz elektrokardiogrammas (EKG) izmeklējumu, kas, par brīnumu, pieejams tajā pašā dienā. Mamma gaida pie kabineta, es aizeju uz reģistratūru samaksāt 1,42 eiro par pakalpojumu. Čeku uzrādām medmāsai, un kardiogrammas izmeklējums notiek. Medmāsa jautā, vai mamma te jau kādreiz bijusi. «Jā, protams,» skan atbilde. «Nē, neesat bijusi,» tā medmāsa, pētīdama papīrus. Nu labi, vai nav vienalga? Atbilde būšot pie ārstējošā ārsta ambulatorajā kartē. Steigas nav, jo nākamajā mēnesī ir kārtējais pieraksts, tad arī dakteris apskatīs un pateiks galveno.
Ierodamies noliktajā laikā pēc mēneša. Izrunājam, kas runājams, un jautājam par EKG rezultātu. Dakterīte tā kā samulst, jo vajadzīgās atbildes lietā nav. Kamēr mamma procedūrā, laipna māsiņa atnes jaunu nosūtījumu. Daktere esot apjautājusies kardiogrammas māsai, un atbilde bijusi, ka šādai personai pārbaude atbilstīgajā datumā neesot bijusi. «Dīvaini gan,» nodomāju. Klīnikā kabinets tāds tikai viens, sajaukt neko nevarējām, bet ne tādi papīri vien pazūd, nav jau problēma vēlreiz doties turp.
Kārtīgs padomju cilvēks
Tā kā man ir brīvs brīdis, apsveru – izmeklējuma iepriekšējais čeks man, par laimi, līdzi, vai tagad man jāmaksā otrreiz, vai arī šitā reize zudības dēļ būs par brīvu?
Vispirms eju uz EKG kabinetu. Medmāsa ar laipnību še nekad nav izcēlusies. Uzrunāju: «Sakiet, lūdzu, man te ir čeks par izmeklējumu, kur varētu būt atbilde?» «Neko nevaru jums pateikt. Jūs te neesat bijušas.» «Kā – neesam?!» mans pārsteigums aug augumā. «Neesat, un viss! Es visus čekus, re, žurnālā reģistrēju, te nekā nav!»
Nu es arī sasparojos un saku: «Jums te vienkārši kārtības nav!» «Es – kārtīgs padomju cilvēks!» ar lielu pārliecību nu skan atbilde. Ar šo frāzi mūsu saruna beidzās, un mani izmeta no kabineta.
Papīrs vai vārds
«Ko nu, mazais cilvēk?» sāku pētīt čeku. Laiks, datums un koda sākums sakrīt, bet pilns personas kods, vārds, uzvārds un dzīvesvietas adrese ir pavisam cita, cilvēkam no cita Latvijas novada. Dodos uz reģistratūru un jautāju, vai šāds izmeklējums personai noticis. Atbilde ir apstiprinoša. Uz jautājumu, kāpēc man ir izsniegts čeks ar citas personas datiem, neko skaidri reģistratūra neatbild.
«Ak, mums te ar laboratoriju ar’ tā notiek…» Iedomājieties, ka jūs kāda cita vietā saņemat ļoti sliktus rezultātus asins ainā… Atgriezos nodaļā, atradām attiecīgās personas lietā EKG atbildi, kuras dati sakrita ar manu maksājuma apliecinājumu, bet tajā uzrādītā persona šajā dienā klīnikā nav bijusi. Vai kardiogramma ir mūsējā, vai nav?!
Šoreiz līdzmaksājums bija simbolisks, bet, ja tas būtu 100 eiro, kas mums šādu čeku izsniegtu otrreiz, šoreiz pareizo? Noprotams, ka dators ir piedāvājis vairākus kodus ar līdzīgiem sākuma cipariem, un reģistratore, nepārjautājot ne vārdu, ne uzvārdu, fiksēja pirmo, kas gadījās. Kardiogrammas māsa reģistrē tikai papīru, nejautājot, kāds cilvēks atnācis. Tad jau varēju iet arī es mammas vietā…
Stāsts nav par neadekvāto medicīnas aprūpi, pārslogotajiem ārstiem un zema atalgojuma dēļ aizvainotām medmāsām. Mācība ir par to, cik rūpīgi, pat skrupulozi mums jāpārbauda ikviens vissīkākais dokuments, kurā figurē mūsu personas dati. Šis gadījums vēlreiz to pierāda.
