Skolēni retāk, bet viņu māmiņas un tēti biežāk uzdod jautājumu – kuru skolu, augstskolu jūs ieteiktu izvēlēties mācību turpināšanai manam bērnam? Jā, kuru izvēlēties un ar ko sākt izraudzīšanos?
Skolēni retāk, bet viņu māmiņas un tēti biežāk uzdod jautājumu – kuru skolu, augstskolu jūs ieteiktu izvēlēties mācību turpināšanai manam bērnam? Jā, kuru izvēlēties un ar ko sākt izraudzīšanos? Vēl viens jautājums pēdējā laikā bieži izskan sarunās, taču jau par pieaugušo nākotnes plāniem – vai nav par vēlu sākt mācības, ja skolu beidzu pirms daudziem gadiem? Nākamais jautājums – cik skola prasa par mācībām, ar kādu summu jārēķinās?
Ir liela uzdrīkstēšanās sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, jo nepārdomāts ieteikums var cilvēku novirzīt pa nepareizu ceļu. Vienmēr, atbildot uz jautājumu, vispirms cenšos izdibināt – kādas intereses ir tam, kas vēlas izglītību turpināt. nākamais kritērijs – kādas ir sekmes konkrētos mācību priekšmetos, vai rezultāti ir tādi slinkuma dēļ vai nav vēlēšanās izglītoties?
Mans viedoklis ir šāds: ja bērns nav nolēmis izglītību turpināt augstskolā vai arī materiālā situācija ģimenē ir tāda, ka nepieciešams papildu atbalsts, tad varbūt labāk izglītību neturpināt vidusskolā, bet izvēlēties mācību iestādi, kur var iegūt vidusskolas izglītību un profesiju vienlaikus, papildus arī materiālo atbalstu stipendijas veidā. Piemēram, Saulaines profesionālā vidusskola piedāvā apgūt valstī pieprasītas profesijas – biroja darbinieces, uzņēmēji, lauku māju saimnieces, vienlaikus sniedzot vidējo izglītību.
Bērniem, kas absolvēs bijušos tehnikumus, tagad profesionālās vidusskolas, ir reālākas iespējas studējot atrast darbu nekā audzēkņiem, kas ieguvuši tikai vidējo izglītību. Turklāt Bauskas rajona bērniem ir tā priekšrocība, ka viņi var mācīties mūsu rajonā un vēl kādu laiku saglabāt ciešu saikni ar ģimeni. Jaunieši šajā vecumā bieži vien iespēju būt patstāvīgiem uztver nepareizi, jo sevišķi tad, kad 15 gadu vecumā nonāk lielajā Rīgā ar daudziem vilinošiem piedāvājumiem.
Daudz sarežģītāka situācija ir gadījumos, kad skološanās jāturpina pēc vidējās izglītības iegūšanas. Vispirms, sākot mācības vidusskolā, ir jāizraugās tie mācību priekšmeti, kas attiecīgās profesijas iegūšanai tiek pieprasīti, stājoties augstskolā. Pretējā gadījumā var rasties problēmas. Es iesaku uzmanīties ar vērtēšanu tikai naudas izteiksmē, jo šodien neviens neko nedāvina un cenu starpībai ir ne viens vien iemesls.
Pēc mana ieskata, izvēles kritēriji būtu šādi: ko augstskola par noteikto maksu piedāvā – vai tikai lekcijas, vai arī papildus plašu bibliotēkas klāstu, metodiskos materiālus, datorstundas. Vai ir iespēja dzīvot augstskolas kopmītnē, kādā stāvoklī tās ir? turklāt jāizsver arī iespēja mācīties nevis augstskolā Rīgā, bet tās filiālē, kas atrodas tuvāk dzīvesvietai. Mācību maksa, pēc manā rīcībā esošas informācijas, svārstās no 350 līdz 1380 latiem gadā.
Ja iespēja izmantot bibliotēku, metodisko materiālu klāsts ir saprotamas lietas, tad papildus jānoskaidro, cik kontaktstundu ar pasniedzēju ir paredzēts, jo ir liela atšķirība starp dienas un neklātienes jeb nepilna laika studijām. Ir taču svarīgi, vai priekšmetu docētājs izskaidros sešās kontaktstundās, vai tas notiks 24 stundās. Pirmajā gadījumā studentam patstāvīgi būs jāmeklē literatūra, lai apgūtu kursu, otrajā gadījumā, iespējams, pietiks ar lekciju konspektiem, vēl jo vairāk, ja docētājs sniegs arī metodisko materiālu.
Svarīgs faktors, taču grūtāk noskaidrojams, ir docētāju sastāvs – vai tie ir tikko no skolas sola nākuši vai “aizsēdējušies” teorētiķi, kas aizmirsuši, kā lietas risinās praksē. Varbūt tie ir lektori, kas paši guvuši ne tikai teorētiskas zināšanas, bet arī strādājuši, pielietojot iegūtās prasmes.
Atbildi uz jautājumu, vai sākt mācības nav par vēlu, es sniedzu, kā piemēru minot sevi – bakalaura grādu ieguvu, kad man jau bija divi bērni, maģistra grādu jurisprudencē tad, kad tuvojos 50 gadu slieksnim. jutu, ka trūkst ne tikai teorētisko zināšanu, bet arī prestiži šķita būt vienādā izglītības līmenī ar pakļautajiem darbiniekiem. Tajā pašā laikā, kad valstī iznāca Ministru kabineta noteikumi, ka par pedagogiem nevar strādāt personas, kam nav pedagoga sertifikāta, tad, nebaidoties no tā, ka jau pāri 50, atkal devos uz savu Alma mater – Latvijas Universitāti – un rokās turu jaunu izglītības dokumentu. Patīkami, ka grupā ar mani studēja gan jaunāki kursa biedri, gan arī vecāki. Atbilde viena – studēt nekad nav par vēlu.
Lai visiem pietiek drosmes un veiksmes ne tikai sākt studijas, bet arī tās pabeigt!
A. LEITĀNE, divu augstskolu docētāja
