Sadarbība jāsekmē starp ministrijām, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un iedzīvotājiem.
Sadarbība jāsekmē starp ministrijām, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un iedzīvotājiem
Nīderlandes Drontenas profesionālās lauksaimniecības universitātes studente Ērika Fabika no šīgada Lieldienām līdz jūnija sākumam bija praksē Bauskas rajona Padomes Attīstības un plānošanas nodaļā. Ērika ir ungāriete no Slovākijas. Viņas dzimtās vietas vēsture ir līdzīga Abrenei Latvijā.
Par Bauskas rajonā pavadīto laiku ar Ēriku sarunājos divas dienas pirms viņas aizbraukšanas no Latvijas.
Latvijā esi pirmo reizi. Ko tu zināji par mūsu valsti pirms ierašanās?
– Zināju vienīgi to, kur tā atrodas. Taču tagad man ir jauna pieredze, jo bija daudz iespēju apmeklēt ne tikai pilsētas, bet arī laukus. Paldies par to maniem kolēģiem! Viņi pēc darba organizēja ekskursijas, lai atklātu Latvijas dzīvi.
Kādu iespaidu atstāja mūsu zeme un cilvēki?
– Esmu apmeklējusi visas trīs Baltijas valstis. Manuprāt, tās ir pilnīgi atšķirīgas. Par Latvijas cilvēkiem varu teikt tikai labu – draudzīgi un atvērti. Ja man ir problēma, es varu vērsties, piemēram, pie kolēģiem, viņi man palīdzēs.
Man labāk patika Latvijas lauki. Vietējie ciemati man šķita savādi, jo Slovākijā tie ir pilnīgi atšķirīgi. Manā dzimtajā pusē laukos nav daudzstāvu dzīvojamo ēku, mājas ir atstatu cita no citas. Šeit nav baznīcu un bāru.
Latvijā daba ir ļoti skaista, viss zaļo, daudz koku. Tas ir ļoti jauki. Turpretim Slovākijā 60 procentu teritorijas aizņem kalni. Latvijā es redzēju tikai līdzenumus. Es arī dzīvoju līdzenumā, taču 30 kilometru tālāk ir kalni.
Kāpēc studē augstskolā Nīderlandē?
– Man vienmēr uzdod šo jautājumu (smejas). Manas mātes valoda ir ungāru valoda, un es gribēju studēt Ungārijā. Tās augstskolā es apgūstu vides menedžmentu un lauksaimniecības inženieriju. Eiropas Savienības studentu apmaiņas programmā “Erasmus” izvēlējos Nīderlandes universitāti. Tajā es studēju lauku attīstību un inovācijas.
Bauskas rajona Padomē esi praksē kopš Lieldienām. Kā tev veicās? Vai sasniedzi savus mērķus?
– Jā, protams. Iemācījos daudz jauna, guvu pieredzi. Man bija iespēja piedalīties dažādos projektos, piemēram, izzināt dabas daudzveidību un tās situāciju Bauskas rajonā. Pētījām, cik tīras ir vietējās upes, kādu infrastruktūru var attīstīt to tuvumā. Runājām ar ekspertiem par mērījumiem, kāpēc upes ir tādas, kādas ir.
Lielākā problēma šeit ir sadarbība starp institūcijām – ministrijām, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un iedzīvotājiem. Piemēram, ministrijām ir informācija par mērījumiem un statistika. Speciālistiem, kas redz situāciju uz vietas, tā ir vajadzīga uzlabojumu veikšanai. Taču tā vietā, lai iedotu datus, ministrijas aicina ierasties, lai sniegtu paskaidrojumu par pieprasījuma iemesliem. Turklāt par informāciju ir jāmaksā.
Vietējie nevar izskaidrot pašreizējās situācijas cēloņus. Ne tikai lauksaimnieki vai lielie rūpnieki, bet arī paši iedzīvotāji, piemēram, cik daudz ir ciemu bez attīrīšanas iekārtām un kāda ir dzeramā ūdens kvalitāte. Trūkst informācijas par patieso stāvokli.
Risinājums varētu būt arī projekti starp Latviju un Lietuvu. Radās iespaids, ka šeit nenotiek diskusijas par to, kādas ir grūtības. Kaimiņvalstīm būtu jādalās ar dokumentiem un datiem, jo piesārņojums izplatās, neievērojot robežas. Pašlaik problēmas tiek risinātas atsevišķi.
Vietējo speciālistu darbs beidzas ar rajona un valsts robežu. Problēmas netiek skatītas un risinātas lielākā mērogā. Arī valsts līmenī tā ir. Dokumenti ir tikai par teritoriju, kas sākas ar robežu.
Svarīgi ir iesaistīt ne tikai vietējās institūcijas un valdību, bet arī nevalstiskās organizācijas. Tikpat nozīmīga ir labās prakses pieredze. Piemēram, zemniekiem mācīties nepiesārņot laukus ar nitrātiem.
Praksē īstenoju savu ideju par Bauskas dabas parka interneta versiju, kurā cilvēkiem būs iespēja redzēt un iegūt informāciju par šo teritoriju. Ceru, ka drīzumā tā būs pieejama lasītājiem.
Dzīvoji viesģimenē Gailīšu pagastā. Vai viņu ikdiena un attiecības atšķiras no tev ierastā?
– Nē! Man bija ļoti jauka viesģimene. Vienīgā atšķirība varētu būt iešana pirtī. Slovākijā to nav, bet šeit pirts ir ļoti svarīga, tāpat kā peldēšana dīķī pēc karsēšanās. Tas man bija kaut kas jauns.
Latvijā ļoti rūpējas par māju apkārtni, audzē dārzeņus. Mēs arī to darām, taču ne tik lielā mērā. Ģimenes dzīve gan ir ļoti līdzīga.
Vai sadraudzējies ar vietējiem jauniešiem? Vai bija viegli saprasties?
– Jā, protams! Grūtību nebija. Šeit studentiem ir tāda pati dzīve, prioritātes un ambīcijas kā citviet Eiropā.
Vai vēl kādreiz atbrauksi uz Latviju?
– Es labprāt atgrieztos. Esmu pārliecināta, ka vēl kādreiz šurp atbraukšu, jo man patīk šī valsts. Es labprāt turpinātu palīdzēt kolēģei (Egijai Stapkēvičai, Attīstības un plānošanas nodaļas vecākajai speciālistei – K. S.), sazināšos skaipā un ar epasta palīdzību. Man patiešām patika Bauskas rajona Padomē pavadītais laiks. Tur strādā draudzīgi un izpalīdzīgi ļaudis.
***
Viedoklis
Ērikas viesģimenes mājasmāte AIJA FRIDRIHSONE:
– Ikviens svešs cilvēks paplašina redzesloku. Manas vecākās meitas brīvi runā angliski. Svešvalodas prasmi uzlaboja arī jaunākā atvase, kura mācās 5. klasē, un es. Iesaku arī citiem uzņemt viesus.
Ar Ēriku sadzīvojām bez problēmām. Sākumā pateicām noteikumu – viņa nāk nevis kā ciemiņš, bet kā ģimenes locekle. Proti, visu darījām kopā. Ērika to pieņēma. Kad aizkavējos darbā, viņa gatavoja maltīti. Daudz uzzināju par ungāru virtuvi. Arī jauniete daudz iemācījās. Viņa mājās nebija gatavojusi, jo vecmāmiņa ir šefpavāre. Kad ciemos uz Latviju atbrauca Ērikas vecāki, viņi atveda mājās ceptas četru veidu kūkas un daudz pārtikas. Laikam domāja, ka brauc uz Āfriku (smejas).
Ērikas ģimenē ir ļoti sirsnīgi cilvēki. Arī jauniete tāda ir, taču ļoti klusa, ne īpaši komunikabla. Ērikai ir ļoti lielas darbaspējas. Ik dienu pēc atbraukšanas no rajona pašvaldības viņa trīs četras stundas rakstīja augstskolas nobeiguma darbu. Pēc vajadzīgās informācijas jauniete braukāja uz bibliotēkām.
