«Ļoti vēlos uzzināt, kā cilvēks jūtas, pārkāpis 50 gadu slieksni,» prāto baušķenieks, spor- ta nama «Mēmele» direktors ANDREJS ROBEŽNIEKS.
«Ļoti vēlos uzzināt, kā cilvēks jūtas, pārkāpis 50 gadu slieksni,» prāto baušķenieks, spor- ta nama «Mēmele» direktors ANDREJS ROBEŽNIEKS. Šovakar sporta namā «Mēmele» jubilejas svinībās un rīt savā 50 gadu jubilejā Andrejs par to varēs pārliecināties.
«Man negribētos novilkt robežu un teikt – es tagad atskatīšos uz nodzīvotiem 50 gadiem. Tad sāk šķist, ka esmu jau vecs onkulis,» saka A. Robežnieks.
Savu dzīvi viņš uzskata par interesantu, raibu notikumu pārpilnu. Gandarījumu un lielāko prieku viņa mūžā radot divas lietas – privātā dzīve un sporta joma. «Lepnums par jauko meitu, kura ir labi situēta, tikai žēl, ka viņai jau 25 gadi, bet ģimenes vēl nav.»
Otru lielo gandarījumu Andrejam ir devis trenera darbs ar sieviešu basketbolistu komandu. «Vienmēr atcerēšos kādu brīnišķīgu uzvaru. Toreiz spēlējām Dobelē sporta spēlēs. Lai arī bijām mazākumā, taču pretinieces, stiprās cēsnieces, pieveicām. Jāatzīst, ka trenerim nākas būt ļoti labam psihologam. Atceros darba sākuma gadus. Komandā bija dažādu vecumu basketbolistes, vairākums – pat desmit gadu vecākas par mani, viņu vidū arī daktere Aile. Cits citu cienījām, sapratu, ka ikviens cilvēks ir individualitāte – vienam vajadzīgs skarbāks vārds, cits tikai jāslavē,» stāsta A. Robežnieks.
Andrejam pašam labāk patīkot tādas sievietes, kuras nenodarbojas ar sportu. «Tieši rakstura dēļ. Sportistes ir ļoti patstāvīgas, visu varošas. Kuram vīrietim patīk tās vīrišķīgās?» bilst Andrejs.
Viņam nācies dzīvē saprast, ka nedrīkst teikt acīs cilvēkiem, īpaši sportistiem, visu, ko domā. «Ar bļaušanu un dusmām nevar pārliecināt, bet arī klusējot ne tik. Gribētos būt nosvērtākam, bet dažkārt par sīkumiem izeju no «rāmjiem»,» tā Andrejs. Taču tuvākie no tā parasti necieš. Viņš uzskata, ka draugu viņam netrūkst. Ar nelaiķes sievas māsas vīru, baletmeistaru Aivaru Leimani, abi esot labi draugi. «Viņa tēvam reiz pat iemācīju, kā pareizi jāaprūpē tomāti,» smejot stāsta A. Robežnieks.
Cilvēkos Andrejs jūtas labi un arī iemīļotajā darbavietā – virtuvē. «Ne vienmēr precīzi gatavojot pēc receptes, ēdiens izdodas smeķīgs, garša jānovērtē pēc izjūtas,» apgalvo jubilārs.
Iecienītākais ēdiens Andrejam esot vārīti mīklas virteņi ar dažādiem gaļas pildījumiem, noteikti klāt jābūt sīpoliem. Saldumi gan viņam negaršojot.
Šovakar jubileju Andrejs iecerējis jautri nosvinēt, kas zina, varbūt uzdancos arī iemīļoto deju džaivu, jo diez vai savulaik skolā sporta dejās apgūtās iemaņas varētu tik ātri aizmirst.
