Domāju, ka daudzas jaunās māmiņas, kam jāatsāk strādāt, sastapušās ar nopietnu problēmu – piemērotas auklītes sameklēšanu.
Domāju, ka daudzas jaunās māmiņas, kam jāatsāk strādāt, sastapušās ar nopietnu problēmu – piemērotas auklītes sameklēšanu. Labi, ja mazuli var pieskatīt vecmāmiņa vai kāds radinieks. Man šādas iespējas nebija, tāpēc nemierīgu sirdi sāku meklēt auklīti tepat Iecavā. Salīmējām paziņojumus pie ziņu dēļiem, arī pagasta avīzē publicējām sludinājumu.
Uzklausot tālruņu zvanus, pamazām veidoju sarakstu, fiksējot pirmos iespaidus par pretendentēm. Auklītes darba piedāvājumam pieteicās divdesmit divas sievietes. Nolēmu, ka atvēlēšu kādas trīs dienas, lai tiktos ar kandidātēm un visu kārtīgi izrunātu.
Atnāca piecpadsmit sievietes. Piecām bija acīmredzamas problēmas ar alkoholu, bet visas bija gatavas pusotrgadīgo mazuli bučot un ucināt, ko nepārprotami centās izrādīt. Bērniņš parasti slēpās no uzbāzīgajām aukles kandidātēm. Sievietes sūrojās par neizdevušos dzīvi, ka neviens viņu prasmes neprot novērtēt. Visi esot lepni un par padarīto pienācīgu naudu nemaksājot. Arī valsts nerūpējas par tiem, kam visu laiku neveicas atrast darbu. Vienīgais, kas vēl atlicis, – dāsnā sirds, kuru tad viņas gatavas dāvāt bērniem. Divas no šīm piecām sievietēm, nenostrādājušas ne dienu, lūdza avansu par nedēļas darbu… Protams, skumji, bet sapratu, ka nevēlos un nedrīkstu uzticēt savu bērnu šādām sievietēm.
Izrunājos arī ar dažām meitenēm, kas pagājušā gada pavasarī beigušas vidusskolu un «īstās» dzīves vilinājumā nav turpinājušas izglītību.
Atsaucās vairākas pensionētas kundzes, ar kurām bija ļoti patīkami izrunāties, bet sapratu, ka ar manu «ūdenszālīti» septiņdesmitgadīga sieviete galā netiks. Es gan labāk būtu gribējusi par auklīti pensijas vecuma sievieti, bet laikam visas labās auklītes tobrīd Iecavā jau bija aizņemtas.
No visa kandidāšu saraksta izvēlējos 45 gadus vecu kundzi, kas pirmajās dienās patika arī manam mazulim. Redzēju, ka viņa ar visu tiks galā. Diemžēl pēc pāris mēnešiem mums bija jāmeklē cita aukle. Kāpēc? Tāpēc, ka pirmajā mēnesī «Lattelekom» piesūtītajā rēķinā parādījās summa 45 lati, bet izdrukās figurēja tālsarunas, mobilās un bezgalilgas vietējās sarunas.
Mana darba slodze ir diezgan pamatīga, tāpēc nevarēju tērēt pūliņus jaunas aukles meklējumiem, ņemot vērā, ka mazajam šī sieviete ļoti patika un prata ar viņu darboties. Tāpēc telefona sarunu rēķiniem «pievēru acis». Mans pacietības mērs bija pilns pēc tam, kad pieķēru, ka manas «izejamās» kurpes un blūzes, arī padārga vakarkleita kļuvušas apbružātas. Tātad… Lai cik smagi, bet darbu nācās uzteikt.
Jaunos aukles meklējumos vēl neesmu metusies. Kaut kā «lāpāmies». Domāju, ka neesmu vienīgā, kam rodas līdzīgas problēmas kā darba devējam, jo nav cilvēka, kas vēlētos strādāt godīgi, ir tikai kāds, kas vēlas saņemt naudu par stundām.
Varbūt Iecavā būtu iespējams organizēt auklīšu kursus? Tad arī mums – auklīšu meklētājām – būtu vieglāk atrast zinošu un mīļu bērna pieskatītāju. Auklei tagad jāprot ne tikai rāpot, bet arī uzlikt autiņbiksītes, zināt, kas ir alerģija un citas svarīgas lietas.
Ar cieņu – SANDRA Iecavā
