Ir adventes laiks. Ziemassvētku cikla nedēļās labdarības pasākumu grafiks kļūst tik blīvs, ka reizēm šķiet – visi ar nepacietību ir gaidījuši tikai un vienīgi gada nogali.
Protams, es nerunāju par divām ļoti svarīgām, pārdomātām, nu jau tradicionālām akcijām Latvijā, kas pamatoti piesaista daudzus labas gribas cilvēkus. Finansējot bērnu ārstēšanas un rehabilitācijas procesu un, tā kā šogad–-, palīdzot nedziedināmi slimajiem atvieglot dzīves pēdējo mēnešu vai nedēļu ciešanas.
Bet gribu pastāstīt par man personīgi labi zināmiem, nevienam neredzamiem cilvēkiem, kuri vēlmi citiem palīdzēt neuzskata par labdarību – tikai par rīcību, kad citas alternatīvas nav. Tā ir sabiedrības pašorganizēšanās – nezinu, kā citādi nodēvēt.
Viņš, 70 gadu vecs vīrietis ar diabētu un vēl vismaz piecām kaitēm, internetā atrod Maskavas klīniku, kas paziņas (nevis tuva drauga) slimību varētu izārstēt bez pēdas amputācijas. Viņš brauc līdzi autobusā, sameklē mājvietu pie radiem Maskavā, un visā divu mēnešu dziedināšanas procesā atrodas paziņas tuvumā. Neticami, bet ārstēšana sasniedza efektu ilgtermiņā.
Kādai vitālai, atbildīgu amatu ieņemošai dāmai, kurai nav radinieku, vasarā pēkšņi sākās nopietnas mugurkaula problēmas. Trīs mēnešus viņa nespēja pārvietoties. Mana draudzene katru otro dienu šo dāmu apmeklēja, nopirka pārtiku, sagatavoja ēdienu, atnesa grāmatas, stundām sarunājās. Arī mūsu ielas daudzdzīvokļu nama pārvaldniece Bauskā gadu gadiem rūpējās gan par tuvējās mājas kaimiņienes, gan viņas kaķu labklājību. Tā nu ir sanācis, ka neviens manis minētais cilvēks savu rīcību neuzskata par labdarību – tikai par personisko izvēli.
