Labdarība ir atbalsts, bez kura daudzi cilvēki arī Bauskas rajonā nespētu iztikt. Taču nākas domāt, ka dažādu veidu palīdzība reizēm cilvēkiem atņem vēlmi pašiem par sevi gādāt.
Labdarība ir atbalsts, bez kura daudzi cilvēki arī Bauskas rajonā nespētu iztikt. Taču nākas domāt, ka dažādu veidu palīdzība reizēm cilvēkiem atņem vēlmi pašiem par sevi gādāt.
Katrs ar savu artavu
Latvieši Aiovas štatā, luterāņu draudzes locekļi, joprojām nav pārtraukuši 1993. gadā sākto brīvpusdienu programmu. Savulaik nauda trūcīgo bērnu ēdināšanai pārskaitīta Bauskas pamatskolai, Bauskas 1. vidusskolai, Griķu pamatskolai. Sadarbība nemainīgi turpinās ar Kristīgo pamatskolu, otro gadu tiek sniegts atbalsts konkrētām ģimenēm Rundāles pagastā. Ziedojumus Aiovas latvieši vāc dievkalpojumos, labdarības sarīkojumos. Palīdzība tiek lūgta Amerikas baznīcai, no dažādiem fondiem, prāvu artavu atbalstam pievieno draudzes mācītājs Aivars Pelds no ģimenes līdzekļiem.
Lai ieraudzītu zvaigznes
Mērķis – lai bērni nejustu izsalkumu, kas daudziem šejieniešiem nešķiet tā vērts, lai ziedotu, – Amerikas tautiešiem licies svarīgs. Varbūt tādēļ, ka bērnības gados viņi ir uzzinājuši, kas ir pārtikas kartītes, bēgļu nometnes ierobežotība, mītnes zemē ierodoties ar to, kas mugurā un vecākiem koferī. Tāpēc palīdzības sniegšana šejienes bērniem viņiem šķiet svarīga. Nepaēdis bērns nespēs pacelt acis pret tām trim mirdzošajām zvaigznēm, ko savās rokās tur Brīvības pieminekļa statuja, tā viņi spriež.
Vienu mācītāju Latvijai
Šovasar Bausku apmeklēja Imants Kalniņš, Aiovas Latviešu biedrības priekšsēdētājs. Savulaik draudzes locekle Marta Ārgale izraudzījusies viņu par sava testamenta izpildītāju. Pērnvasar sirmā kundze nomira. Viena no viņas vēlmēm bijusi palīdzēt izskolot kādu Latvijas mācītāju. Pretendents tika sameklēts Bauskas luterāņu draudzē. Puisis, kuram viena augstākā izglītība jau ir, šoruden sāk teoloģijas studiju trešo kursu. Turpmākos trīs studiju gadus viņš katru mēnesi saņems noteiktu summu no M. Ārgales testamenta līdzekļiem izveidotā stipendiju fonda.
Pateicība mudina
Nebūdama ar latviešiem nekādos rados, no savas ģimenes budžeta naudu brīvpusdienām vairākiem Griķu pamatskolas bērniem otru gadu pēc kārtas atsūtījusi dāniete Marianne Isena. Ar viņu iepazinos pirms sešiem gadiem. Kolēģe ir bijusi Latvijā, redzējusi, kā cilvēki šeit dzīvo, un tas viņu pamudinājis veikt labdarības žestu. Griķu pamatskolā Mariannes ziedojumu pirmoreiz saņēmis skolas toreizējais direktors Ģirts Bernauts. Nezinu, kā viņš pratis ar bērniem runāt, bet biju patīkami pārsteigta, kad atnāca mīlestības pilna vēstule no Mariannes. Viņa bija saņēmusi biezu sūtījumu ar Griķu skolas bērnu zīmējumiem, cimdus ar ieadītiem latviskiem rakstiem un vēstules, kurās bērni stāstījuši par savām ģimenēm. Atbildē Marianne rakstīja: «Tas mani mudina dot vēl», un bankas kontā tika ieskaitīts ziedojums šim mācību gadam.
Kādu četru bērnu ģimeni Bauskā jau ceturto gadu jūtami atbalsta Beatrise un Norberts Frici no Heidelbergas Vācijā. Ir gādāts par šo bērnu skolas lietām, apģērbiem, apaviem, atvēlēta nauda dzīvokļa remontam un dīvānu iegādei. Turīgo vāciešu ģimenē savu bērnu nav, tāpēc Beatrise un Norberts nesavtīgi ziedo citiem. Par viņu privātajiem līdzekļiem uzcelts viens no namiņiem Īslīces pagasta SOS ciematā.
Krāmu bode
Savs viedoklis par labdarību ir arī tās saņēmējiem. Aija ir triju bērnu māte, kuras vīrs traģiski gājis bojā pirms četriem gadiem. Viņa negribētu, tomēr nākas lūgt palīdzību. Aija par to stāsta:
«Reizēm man liekas, ka dzīvoklis pārvēršas par tādu kā krāmu bodi. Visu, kas kaimiņiem vairs nav vajadzīgs, piedāvā mums, un ņemam arī. No svešiem iemantoti rakstāmgaldi, ledusskapis, drēbju skapis, aizkari, gultas. Guļam uz citu pavalkātiem palagiem un reizēm šķiet, sapņojam citu sapņus. Man ir sāpīgi, ka nespēju nopelnīt tik daudz, lai pati nopirktu jaunas lietas, apģērbu bērniem. Vecākā meita to pārdzīvo, jo redz, kā ģērbjas klases biedri, un ne vienmēr viņai patīk vilkt mugurā, ko kāds mums ir atdevis.»
Aija neslēpj, ka viņā un bērnos jau iemājojuši kompleksi – mums jau nekad nekā labāka nebūs, tikai tas, kas citiem palicis pāri…
Pie šādām domām pierod, diemžēl arī pie tā, ka vienmēr atradīsies kāds, kurš stutēs, stums un dos. Šovasar divām ģimenēm esmu piedāvājusi gurķus un kabačus no sava dārza. Tikai viņiem pašiem tie bija jāsalasa un mājās jāpārnes. Tas likās par grūtu.
Nebūt sliktākam par citiem
Šovasar kādā ļoti jaukā ģimenē, kurai nav viegli klājies, visi bērni strādāja. Savu naudu katrs varēja izlietot atbilstoši vajadzībām. Vecākais dēls, pamatskolnieks, mammai par pārsteigumu, sev nopircis mobilo telefonu. Viņš neiedomājās, ka tas tikai palielinās viņa tēriņus. Tik ļoti gribējies nebūt sliktākam par klases biedriem, zēns atzina.
Pavasarī kāda sieviete lūdza padomu, kur sadabūt 30 latu, lai dotos uz medicīniskajiem izmeklējumiem kādā no Rīgas klīnikām. Kad skaidroju, ka jāreģistrējas pie ģimenes ārsta un ar tā norīkojumu par speciālistu apmeklējumu maksās slimokase, kurai ar klīniku ir līgums, lūdzēja apjuka. Vai tiešām es negribot viņai palīdzēt, sieviete vaicāja. Prasītāja negribot nekādu klapatu, tikai 30 latu…
Grūtais laiks mūs veido dažādus. Vienus dara stiprākus, citiem laupa spēkus.
