No latviešu klasiskās literatūras ir zināms, ka senākos laikos kaimiņpagastu iedzīvotāji bieži vien cits citu ironizēja.
No latviešu klasiskās literatūras ir zināms, ka senākos laikos kaimiņpagastu iedzīvotāji bieži vien cits citu ironizēja.
Tas bija savdabīgs lokālpatriotisms, izrādīšanās un labdabīga sacensība. Tā visspilgtāk raksturota brāļu Kaudzīšu romānā «Mērnieku laiki», kura galvenie varoņi ir piebaldzēni. Kaut ko līdzīgu var atrast arī mūsu novadā.
Cildina Vecsaules pagastu
Vecsaules pagastā dzimušā gleznotāja un rakstnieka Jāņa Sarmas daiļdarbos bieži vien ar smalku ironiju atainoti Bauskas un tuvējās apkārtnes iedzīvotāji. Kādā J. Sarmas mazāk pazīstamā publikācijā «DV Mēnešrakstā» salīdzināti Vecsaules un Lambārtes pagasta iedzīvotāji 19. gadsimta nogalē:
«…Vecsaules pagasts toreiz bija daudz izcilāka Latvijas teritorijas daļa nekā daudzi citi pagasti. Tas jāievēro, jo ar to taču piedzimšana šai pagastā jāuzskata par likteņa labvēlību. (..) Un man šķiet, ka tas, ka piedzimu Vecsaules, bet ne kaimiņu Lambārtes pagastā, pierādīsies kā ieguvums visgaišāk tad, ja attēlošu, kādā kultūras pakāpē toreiz atradās abi pagasti. (..) Tūlīt man jāsaka, ka par savu kaimiņpagastu es nekā daudz laba nevarēšu teikt. Bet tas nekādā gadījumā nenotiks aiz skaudības vai nenovēlības, bet vienīgi tāpēc, lai pakalpotu vēsturniekiem, kam jāzina par visām vietām un lietām kā pozitīvais, tā arī negatīvais.
Un tad man nu jāsaka vispirms, ka Lambārtes pagasts, salīdzinot ar Vecsaules, bija tikai tāds pundurītis un vairāk nekas. Nu kā tad ne, ja Vecsaules pagastam, neskaitot visādas zaldātu mājeles (pēc daudzu gadu karadienesta cariskajā Krievijā zaldāti pensijas vietā saņēma līdz 2 ha zemes valsts jeb kroņa muižās – R. Ā.), pusmuiželes un 4 lielas muižas, bija 240 lielo saimniekmāju? Bet kā tad šai ziņā bija ar lambārtiešiem? Nu, pavisam bēdīgi, jo viņiem bija tikai viena īsta muiža, kādas 4 lopu muiželes un tikai 40 vai 50 saimnieķeļu. Un vai tad no tiem pašiem bija kas liels, ja viņiem bija tikai tādi smilšaini lauciņi, kur nekas lāgā nepaauga. Nuja – varbūt kartupeļi… Par linu vai kviešu sēšanu tādās zemītēs nebija ko domāt.»
Ironizē par māju nosaukumiem
«Arī pašu māju nosaukumi, kā varēja lasīt uz Lambārtes ceļa stabiņiem, bija – jāsaka – diezgan nesmuki, jo kas tad tie par vārdiem: «Bukas», «Žūžas», «Vampas», «Dupšas» un tamlīdzīgi? Nekādā ziņā šos nosaukumus nevarēja salīdzināt ar vecsauliešu daiļskanīgajiem un pat gandrīz vai poētiskajiem māju apzīmējumiem, kā: «Kākari», «Šļekstes», «Šudas», «Tupuļi», «Diršani», «Ēmuļas» vai «Zurzas». Maz prieka bija arī no lambārtiešu krogiem, kuru viņiem bija tikai kādi trīs vai četri. Tie visi bija niecīgas mālu kleķa celtnes ar tikai vienu stadulu (kroga galā izbūvēta liela telpa zirgu un pajūgu novietošanai – R. Ā.). Jocīgi tas, ka lambārtieši nepareizi izrunāja pat viena sava kroga vārdu! Mēs krogu saucām par Karogkrogu, kas ir inteliģents un varbūt pat vēsturisks, ar pagātnes notikumu saistīts nosaukums. Bet lambārtieši savu krogu sauca par Kāravkrogu!… Acīmredzot, tas nozīmēja tikai to, ka viņiem šai krogā darīšanas ar kāravgaspažām vai kāravkalpiņiem? Visi mūsu krogi turpretī bija jo iespaidīgas celtnes ar divi stadulām, no kurām parasti tikai viena uzkleķēta no māliem, kamēr pārējā celtne bija no akmeņiem vai ķieģeļiem. Pavisam mums bija ap 10 krogu, pie tam dažos bez alus un degvīna varēja pirkt arī jaktsdesas un siļķes.»
Baznīcu dēvē par kambari
«Runājot par garīgās dzīves apvāršņiem, jāsaka, ka mums bija divas baznīcas, katrā pagasta galā pa vienai, pie tam abas no ķieģeļiem un ar slaidiem torņiem. Skolu mums bija trīs ar vienu skolotāju katrā. Pie tam visi skolotāji prata spēlēt ērģeles, izvadīt kā pātarnieki mirušos un nokristīt bērnus, ja tie bija tik vārgi, ka tos nevarēja aizvest ziemu aukstā laikā uz baznīcu. Bet kā tad tas bija ar lambārtiešiem?
Nu, jāsaka, ka bez baznīcas viņi gan nebija, jo Iecavas upes krastā viņiem bija kāds paliels koka kambars, ko viņi sauca par baznīcu. Vienā jumta galā tai bija paaugstinājums ar krustu uz tā. Bet par torni jau nu to gan nevarēja saukt, lai gan tajā karājās arī zvans, ko mēs, tāpat kā lambārtieši, saucām par pulksteni. (..) Lambārtiešiem gan arī bija viens skolotājs, bet skolu viņi paši nebija vēl uzcēluši, un bērnus viņu skolotājs mācīja kādā mājā, virs kuras durvīm bija uzraksts – Annas skola. Tas nozīmēja to, ka šo ēku bija uzcēlusi Lambārtes barona māte Anna.»
