Priekšnieku šoferiem piemīt kāds īpašs šarms, kas ļauj šos vīrus nekļūdīgi atpazīt starp citiem auto stūrētājiem.
Priekšnieku šoferiem piemīt kāds īpašs šarms, kas ļauj šos vīrus nekļūdīgi atpazīt starp citiem auto stūrētājiem. Viņus saista dažādi notikumi, interesantas atmiņas. Braucēji smejas, atceroties laikus, kad «šefi» sēdējuši kādā somu pirtī vai mednieku namiņā pie sava galda, bet viņi – citā istabā pie savējā. Tomēr visi jau darījuši vienu un to pašu – ēduši, jautri tērzējuši un, protams, ieskatījušies arī glāzītē. Nē, nē, ne vienmēr stūres vīri aicināti pie galda! «Esam dzēruši arī mašīnās!» lepni sacīs ne viens vien priekšnieka vizinātājs, tikko valdīdams smieklus. Un, kas zina, vai tas ir joks vai patiesība?!
«No visa, ko viņš jums stāsta, tikai pusei var ticēt!» brīdina Arvīda Jēkabjāņa kundze Solveiga, kad vīrs sāk atcerēties tos laikus, kad strādājis kolhozā «Uzvara» par šoferi.
Vakarā vēl Bauskā, no rīta jau Maskavā
16 gadu A. Jēkabjānis bijis priekšsēdētāja Ivara Jansona šoferis. Ar viņu Jansontēvs, kā šefu mēdza saukt vietējie ļaudis, visbiežāk devies braucienos uz Rīgu, Maskavu, Petrozavodsku, uz Odesas apgabalu un kur tik vien vēl. Priekšnieku vadājuši arī citi šoferi, jo tolaik «Uzvaras» vieglo automobiļu parks bijis liels. Priekšsēdētājs nepārvietojās ar vilcienu vai lidmašīnu, varbūt tikai dažas reizes, visur viņš devās ar automobili.
«Kādu dienu šefs man saka – jāaizskrienot līdz Jan Pavlovičam (Jānis Bonāts, toreizējais LKP rajona komitejas priekšsēdētājs – Ž. Z.) uz Bausku. Aizbraucam. Pēc kāda laika Jansontēvs iznāk un prasa: «Vai ar pusstundu mums pietiks, lai sariktētos uz Maskavu?» Protams, ka pietiek. Paņemam benzīna talonus, ceļazīmi, termosā kafiju un esam gatavi braucēji. No rīta jau Maskavā! Manam šefam vienmēr patika ceļā doties vakarā,» stāsta A. Jēkabjānis.
Sarkanais talons paliek bez stūrīša
Jansona šoferim bija jau vairāk nekā desmit gadu liels autovadītāja stāžs, kad viņu «labo tiesību dēļ» izvēlējās kolhoza priekšsēdētājs. Pirmos divus gadus «Uzvarā» A. Jēkabjānis vadīja «ziliņu», kravas auto.
Trīs gadus, dienot armijā, Arvīds Jēkabjānis «šiverējies» pa Minskas apgabala štāba garāžām. Tur arī tā pa īstam iemanījies braukšanā un auto remontēšanā, lai gan tehniskās zināšanas viņam jau bijušas. Tās iegūtas Cēsu arodskolā. Jaunais šoferītis braucis gan ar ātrās palīdzības «zimu» (GAZ-13), gan volgu, bet uzticētos ģenerāļus A. Jēkabjānis vadājis ar melnu «zimu». Tiesa gan, pirms augstie vīri kāpuši automobilī, vajadzējis no riepām mazliet izlaist gaisu, lai mašīna pa bruģi ripotu mīkstāk…
Armijā A. Jēkabjānis ieguvis labas tiesības – ar sarkanu talonu iekšā. Tādas kā apbalvojumu par priekšzīmīgu auto vadīšanu dabūjis tikai retais. Talona vienā pusē bija rakstīts, ka autovadītājs ir «otļičnij voģiteļ obščestvennij avtoinspektor», kas nozīmē – teicams autovadītājs, sabiedriskais autoinspektors. Otrā pusē nodrukātie vārdi «otboru na ļiņiji ne podļežit» ikvienam autoinspektoram lika saprast, ka šīs tiesības atņemt un sabojāt nedrīkst.
«Tomēr viens milicis man tās samaitāja,» atceras A. Jēkabjānis. «Man Borisa (Verbickis, šoferis – Ž. Z.) vietā vajadzēja izbraukt Moldāviju. Biju jau izkļuvis ārā no pilsētas, taču zīmes, kas norādītu, ka apdzīvota vieta jau beigusies, vēl nebija. Domāju, ko nu es to zīmi gaidīšu… Tiklīdz uzminu uz pedāļa, kur gadījies, kur ne, autoinspektors klāt, paķer manas tiesības un «čiks» – pašā stūrītī izkniebj caurumu. Es šim skaidroju, vai tad viņš neredzēja, kas uz sarkanā talona rakstīts, bet viņš tikai savu – es esot pārsniedzis ātrumu. Atbraucu mājās, satieku Borisu, noplēšu talona stūrīti un dodu «to caurumu» viņam, jo es taču viņa vietā braucu uz Moldāviju.»
Volga uz jumta, bet medus vesels!
1973. gadā, kad A. Jēkabjānis sācis vadāt kolhoza priekšsēdētāju, pirmā glaunā automašīna bijusi 21. volga. Skaista – «ar spalvām» jeb niķelīšiem, luksusa klases braucamais.
Jansontēvam ļoti patikuši automobiļi. Ne tikai vieglās mašīnas viņš mīlējis. Tajos laikos «Uzvara» varējusi lepoties ar autoparku – vismaz 150 braucamie bijuši kolhoza rīcībā. Vienu no tiem bija uzmeistarojis Arvīds Jēkabjānis. Kolhozs saņēma GAZ-24 (24. volga) virsbūvi, taču visu pārējo, kas jau nu mašīnai vajadzīgs, klāt bija pieriktējis Arvīds.
«Paša lolojumu «uz mutes» arī noliku! Tas bija 70. gadu vidū, ziemā. Braucu uz Rīgu, mašīnā toreiz bija arī divi dakteri – Ailis un Ozols. Aiz Iecavas dzelzceļa pārbrauktuves auto sāka iet sāniski, nespēju to novaldīt, «plikās» riepas arī nebiju nomainījis… Visi tikām cauri ar izbīli, pat daktera Aiļa medus burkas volgas bagāžniekā nesaplīsa!» piedzīvojumu atceras A. Jēkabjānis.
Zirgiem patīkot antenas
Pašlaik Arvīdam Jēkabjānim pieder UAZ-3303, saukts par āzīti, taču 22 gadus viņš ir bijis arī žiguļa īpašnieks. 1975. gadā ar «Auto moto» biedrības gādību ģimene tikusi pie VAZ-2103. «Lepna mašīna bija, ar radio, ar antenu… Tikai es antenu nekad nevilku ārā. Redziet, laukos ar antenu jābūt ļoti uzmanīgiem. Esmu dzirdējis stāstu par skādi, ko zirgs nodarījis, domādams, ka antena ir lieliska ierīce astes gala pakasīšanai…» stāsta A. Jēkabjānis.
***
Priekšnieku šoferi ir atklāti, labi stāstnieki, taču ļoti uzticami. Ir lietas, par kurām viņi nekad nerunās. Kāda tikko jaušama saikne vieno abus mašīnā sēdošos. Vieno arī tad, kad viens no viņiem varbūt jau sen uz laicīgiem notikumiem raugās no citurienes…
