Pērkona un tveices vasara šogad priecē ar siltu jūru, maigi glāstošām upju straumēm un ūdeni kā pienu ezeros. Līdzās tam dārzos vienu ogu ķekari nomaina citus. Varam baudīt, mieloties un uzkrāt sevī vitamīnus, saules enerģiju un dabas spēku. Zinot, kā mīt ļaudis citās pasaules malās, Latvijas laukos varam justies kā laimes eņģeļi. Ir vēl daudz nepiemēslotu ūdeņu, ķīmijas nesabendētu pļavu, dārzos savus ēdējus gaida veselīgi zemes doti un saules stiprināti augļi un dārzeņi.
Ar skumju ironiju izlasīju nedēļas izdevumā kādas sterilitātes pārņemtas mediķes «šausmu stāstus» par «indēm», kas uzglūn mums no katra burkāna, zemenes vai ķiršu ogas. «Bez noskalošanas nevar ēst arī pašmāju zemnieku audzētās zemenes, burkānus un citus zaļumus», jo tad – gals būs klāt ja ne pēc dienas, tad trim. Ja vēl šis brīdinājums skanētu kā ceļavārdi Indijas, Ēģiptes vai Taizemes apceļotājiem, to varētu uztvert nopietni. Biedēt ar sterilitāti Latvijas lauku labumu baudītājus šķiet neveselīgas iztēles rezultāts.
Bērnībā mamma mani nereti sūtīja pie vectēva, kurš kilometru pusotru no mājām meža malā ganīja lopiņus. Lai būtu spēks «milzu ceļa posmu» pievarēt, līdzi deva maizīti. Vienu reizi tā bija ar sviestu nozieķēta, citreiz uz tās «uzsēdināja» zaptes pikucīti. Tā nu es tāds četrgadīgs ceļotājs devos uz ganiem, kur mani vairāk par vectēvu gaidīja viņa uzticamais palīgs Kāravs. Pamanījis nācēju, suns priecīgi skrēja pretī cerībā, ka padalīšos ar savu ceļamaizi. Ja kas bija palicis nenotiesāts, kodām rikā ar Kāravu pamīšus. Ja maizīte bija apēsta, Kāravs, neko negribēdams garām palaist, ar mēli pārlaida man pār vaigiem un pirkstu galiem. Kāda našķa palieka tur vienmēr bija aizķērusies. «Sunītim divpadsmit veselības uz mēles,» ar smaidu, šajā mazgāšanas procesijā noskatīdamies, noteica vecaistēvs.
