Pirms 20 gadiem laikraksts «Komunisma ceļš» ļaudis veda pretī gaišai nākotnei. Avīzei līdzās kā mazā māsa darbojās Bauskas radio.
Pirms 20 gadiem laikraksts “Komunisma ceļš” ļaudis veda pretī gaišai nākotnei. Avīzei līdzās kā mazā māsa darbojās Bauskas radio.
Studijas telpas mainījās, sekoju priekšteča – lielā Gunāra (G. Šimkevics) – piemēram, veidoju raidījumus, kā pratu un arī kā lika. Pagājuši divi gadu desmiti, bet ilgas pēc radio un avīzītes ir tikpat lielas. Patīkami bija sākt dienu ar vārdiem – “Labrīt! Runā Bauska!” Gadiem ritot, arvien vairāk gribas just redakcijas gaisotni – mākslinieciskumu, noslēpumainību, neatkarību, dzīvošanu kopā ar cilvēkiem. Tas bija labākais laiks manā mūžā.
Bieži atceros sarunas, intervijas, monologus, kurus ierakstīju “reportierī”, kā radio korespondenti sauca pārnēsājamo magnetofonu. Prātā palikuši rajona ļaudis laukos un pilsētā. Dažkārt sastopu cilvēku, neatceros, kā viņu sauc, bet atmiņā tas, par ko esam runājuši.
Dziļi sirdī iegūlušas intervijas ar pirmo Latvijas brīvvalsts radio darbinieku – stelpieti O. Porieti, folkloras kopas “Dreņģeri” dziedātāju G. Špīlbergu pēc pirmā festivāla “Baltica” jeb “dziesmotās revolūcijas”, ar J. Matisonu un A. Mukānu runājām par morāles tēmām, intervēti lauksaimnieki I. Grieķe, E. Buķele, A. Buls, arī L. Asare, A. Leitāne, P. Rauduve. Uzskaitījumu vēl varētu turpināt, bet visiem gribu teikt paldies, arī esošajiem un bijušajiem redakcijas darbiniekiem – Mārītei, abām Ainām, Tamārai, Sandrai, Jurim – par to, ka viņi bija kopā ar mani.
Bieži gadījās strādāt ar nekvalitatīvām magnetofona lentēm. Raidījumu montējot, ņēmu ārā “ā”, “ē” un dažādas pārteikšanās. Gadījās, ka raidlaikā atlīmējās lente un nācās to laist uz grīdas, ritinot ar pirkstiem tik ātri, lai “nesapinas” saruna.
Vienu rītu zvanīja kāda dusmīga klausītāja. Viņa piktojās, ka raidījums brīžam skan klusi, brīžam normāli. Lai izlīdzētos, sēdēju pie pults un kustējos līdzi salīmēto lentu krāsu maiņai.
“Vairāk reportāžu no laukiem,” visbiežāk tā pirmdienu rītos ražošanas sapulcēs avīzes redaktors vērsās pie radio korespondentes. Braucu uz siena pļavām, cukurbiešu laukiem, rudzu kulšanu, graudu kaltēm, mehāniskajām darbnīcām, vēru ķīmiskās tīrītavas, Tautas nama, skolas, vēlēšanu iecirkņa durvis…
Bija reizes, kad redakcijas darbinieki rīkoja tikšanos – pieredzes apmaiņu ar citu rajonu avīzēm –, braucām ekskursijās, lasījām dzērvenes, peldējāmies.
Nevaru aizmirst toreizējā redaktora Gunāra Šimkevica humorīgos izteicienus. Vislabāk atceros uz sevi tēmēto, ka varu sēdēt “pie stūra”, nevis mašīnai pie stūres. Viņam bija laba balss, un “Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs” bija lielā Gunāra mīļākā dziesma.
Ar to savu raidījumu beidzu.
To sagatavoja R. DĀBOLA – radiokorespondente
