Latvieša mēlei grūti izrunājamais ombudsmenis jau skrāpējas pie mūsu zemes durvīm – tā var noprast, lasot Latvijas presi, arī «Bauskas Dzīvi» (20. oktobra numurs).
Latvieša mēlei grūti izrunājamais ombudsmenis jau skrāpējas pie mūsu zemes durvīm – tā var noprast, lasot Latvijas presi, arī «Bauskas Dzīvi» (20. oktobra numurs). Tas būšot tāds kā vidutājs starp atsvešinājušos valdību, rupjajiem ierēdņiem un tautu.
Tātad gaidāms jauns veidojums (droši vien arī rajonos, vai nu ar sūdzību uz galvaspilsētu skriesi?), kuram būs vajadzīgas telpas, datortehnika, jauni klerki un viss pārējais personāls, galu galā – vesels lērums naudas. Cilvēki būs jāuzklausa, sūdzības jāpārbauda un jānoskaidro, kā pusē taisnība.
Zviedrijā ombudsmeņu dienests darbojoties kopš 19. gadsimta. Kaut ko līdzīgu esam piedzīvojuši arī mēs padomju varas gados, kad taisnību cilvēki meklēja partijas komitejā. Arī redakcija bija sava veida ombudsmeņa birojs. Tā pienākumus pildīja vēstuļu nodaļas vadītājs, regulāri ziņojot tai pašai partijas komitejai par sūdzību saturu un rezultātu.
Nav zināms, vai ombudsmeni iecels (būs iespaidojams), ievēlēs (nespēs iepazīt) vai kā citādi «nozīmēs». Jebkurā gadījumā pastāv risks – vai lietas netiks kārtotas pēc klienta maka biezuma. Kopš «padomju cilvēks» ir norāvies no partijas un čekas ķēdes, viņā vēl nav izstrādājies stabils vērtību mērs, un jaunajos apstākļos viņš jūtas kā teļš, pavasarī pirmoreiz ganībās izlaists. Jaunie ombudsmeņi vēl tikai mācās. Varbūt pagaidīsim viņus, no bijušo laiku sārņiem attīrītus.
Ja nu mūs bez ombudsmeņiem neņem Eiropas Savienībā, tad šos pienākumus pagaidām varētu uzticēt avīžu redakcijām (vismaz rajonos). Pirmkārt, tas būtu lētāk, otrkārt, žurnālisti, manuprāt, ir vismazāk korumpēti, treškārt, paplašinātos informācijas loks un avīzes slejās ienāktu interesanta lasāmviela. Visbeidzot, šo misiju žurnālisti daļēji jau veic, jo nereti vietējās avīzītes redakcija cilvēkam ir pēdējā cerība tikt galā ar kādu sadzīves problēmu vai klerku patvaļu.
I. D.
