Pirms dažiem gadiem pirmo reizi no copmaņiem dzirdēju par iespēju tikt pie brekšiem un citām baltajām zivīm ar bezēsmas mānekļiem, turklāt ūdens vidējos slāņos.
Pirms dažiem gadiem pirmo reizi no copmaņiem dzirdēju par iespēju tikt pie brekšiem un citām baltajām zivīm ar bezēsmas mānekļiem, turklāt ūdens vidējos slāņos.
Veiksmīgi atradu dažas “zivīgas” vietas. Vienā šādā vietā bija apmēram sešus metrus dziļš. Atšķirībā no parastās ziemas makšķerēšanas nav jādomā par iebarojamo un uz āķa liekamo ēsmu. Šis paņēmiens uzskatāms par aktīvu makšķerēšanas veidu. Ķeras lielākas zivis.
Līdzīga kukainītim
Zivju uztverē jebkura mormiška atgādina kādu zemūdens kukainīti. Darbojoties ar bezēsmas mormišku, tās spēlei jābūt nevainojamai – sardziņa svārstību biežumam jābūt ne vairāk kā 100 reizes minūtē. Zvīņaiņu uzmanību piesaista visai nesteidzīgā, pārdomātā mormiškas spēle. Bezēsmas mormiškas spēli var salīdzināt ar trīsžuburīša spēli. Lai zivis bez aizdomām kamptu trīsžuburīti, kura garums ir 9 – 20 mm, bet diametrs ne vairāk par pieciem milimetriem, pietiek ar 20 – 150 sardziņa svārstībām minūtē. Pastāv uzskats, ka zivis lielāku uzmanību pievērš mormiškai, ja sardziņš veic 200 – 350 svārstību minūtē. Tomēr tad nepieciešami speciāli muciņveida vai konusa volframa trīsžuburīši.
Zivis reaģē tikai uz mormiškas svārstībām vai vibrācijas lauku, kuru tās jūt ar sānu līnijām. Kuru mormišku un sardziņu izvēlēties? Bezēsmas mormiškas spēles pamats – tā nepārvietojas nedz vertikāli, nedz horizontāli, bet tikai vibrē, tikpat kā paliekot uz vietas. Protams, tas nenozīmē, ka makšķernieks nedrīkst variēt un nedaudz mainīt dziļumu. Galvenais, lai būtu biežas sardziņa svārstības. Ja mormiškas spēlē ir kaut mazākais traucējums, tad zivis no šāda kukainīša (mormiškas) izvairīsies.
Svarīgi izvēlēties īsto
Sardziņi var būt gatavoti no metāla plāksnītes, polikarbonāta vai lavsāna, no dažām plāksnītēm. Tomēr vislabākie lomi gūstami ar sardziņiem, kas taisīti no pulksteņa atsperes plāksnītes. Sardziņa uzdevums ir nodrošināt mormiškai nepieciešamo ātrumu, svārstību biežumu amplitūdu. Tas iespējams tikai ar elastīgu sardziņu, kas miera stāvoklī zem mormiškas svara horizontālā plaknē saliecas tikai par 10 – 15 mm. Pirms spēles sākuma sardziņš paceļas. Šis pacēlums vajadzīgs, lai varētu atrast nepieciešamo amplitūdu. Ideāls ir tas sardziņš, kas, noņemot mormišku, iztaisnojas vienā plaknē ar mazmakšķerītes spicīti.
Parasti šādiem mērķiem izmantoju auklu, kuras diametrs ir apmēram 0,14 mm. Ieteicams lietot mazmakšķerīti, kas aprīkota ar spolīti, kurai ir bremzīte.
Kāds vīrs, kura makšķerēšanas pieredze ir mērojama vismaz četros gadu desmitos, apgalvoja, ka viņš lieliskus panākumus gūst “vilcieniņā”, ja vienlaikus piesien divas mormiškas (attālums starp tām ir 80 – 100 cm). Viņš savu mormišku sistēmu nogremdē tā, lai apakšējā sasniegtu gultni. Tad savu “vilcieniņu” paceļ par metru. Līdz ar to šis vīrs vienlaikus var makšķerēt divos dziļumos. Augšējā mormiška, pēc vīra stāstītā, ir “zivīgākā”, jo tai esot nedaudz citādāka spēle, kas arī piesaista zivju uzmanību. Ne mazāk svarīga ir laika ekonomija, un divas mormiškas grimst ātrāk.
Uz maltīti ierodas visi
Iestājoties vēsajam laikam, brekši un citas miermīlīgās zivis pulcējas lielos baros un ziemā uzturas bedrēs. Dziļie ūdenskrātuves līči, vietas, kur ir atstraumes, ļoti patīk brekšiem. Pasīvās zivis stāv gandrīz nekustīgas gultnes tuvumā. Mēģināt iekārdināt tās ar kādu mānekli ir bezcerīgi. Cita lieta, ja zvīņaines ir aktīvas. Barības meklējumos zivju bars ceļo virs savas mājvietas – bedres – ūdens vidējos slāņos un tikai retos vakaros ir sastopams seklajās vietās. Kāds ihtiologs man stāstīja, ka zvīņaines jāmeklē tur, kur atrodas liela zooplanktona koncentrācija. Nereti miermīlīgās zivis “pavada” arī zandarti, kas tiek pie viegli iegūstamas barības – pličiem un nelieliem breksēniem.
Vietās, kur zivis ir aktīvas, ir arī daudz makšķernieku. Pastāv pamatots uzskats, ka pūlī copmaņi tikai traucē cits citam. Tomēr ir gadījumi, kad pieļaujami arī izņēmumi. Dažkārt esmu neviļus nokļuvis tādos baros. Gandrīz puse copmaņu ir trīsžuburīšu piekritēji, bet trīsžuburīšu tricinātāji ir pieredzes bagāti makšķernieki, no kuriem iespējams gūt pieredzi. Atrodoties šādā grupā, blakus esošais makšķernieks palīdzēs izvilkt uz ledus lielo breksi, ko vienam pašam izdarīt ir gandrīz vai neiespējami.
Pats labākais māneklis
Tagad veikalos iespējams iegādāties dažādu formu, krāsu un svaru trīsžuburīšus. Noteikt labāko ir ļoti grūti. Aptaujāju vīrus, kuri nodarbojas ar ziemas copi ne vienu gadu vien. Katram bija sava iecienītā mormiškas forma un krāsa, bez loma no copes viņi atgriežoties ļoti reti. Par labu trīsžuburi uzskatāms tas, kas gatavots no smaga materiāla (volframa) vai to kausējumiem, kurā ir kārtīgi ielodēti āķi. Arī pašiem āķiem jābūt kvalitatīviem, pietiekami asiem. Lietderīgāk izmantot iegarenos trīsžuburīšus, jo tos ir vieglāk izvilkt no zivs mutes. “Strādā” visas krāsas, tomēr tumši brūnā, melnā un pelēkā ir labākas, jo zivīm tās atgādina zemūdens kukainīšus. Taču makšķernieka arsenālā jābūt arī koši sarkanām un gaiši zaļām mormiškām.
