Arvien biežāk presē parādās raksti par problēmām bērnu aizsardzībā, kuros tiek izteikti dažādi uzskati.
Arvien biežāk presē parādās raksti par problēmām bērnu aizsardzībā, kuros tiek izteikti dažādi uzskati. Gribu oponēt sabiedrības viedoklim par attieksmi pret trūkumcietējiem. Izturēšanās esot salta un nežēlīga. Tā varētu domāt par pagastu valdēm, kurām katastrofāli trūkst naudas savu grūtdieņu atbalstīšanai, taču zinu daudzus nesavtīgus cilvēkus, kuri kritiskā brīdī vienmēr gatavi palīdzēt.
Mūsu apkārtnē ir arī turīgi zemes saimnieki, kuri labprāt strādātgribošos nodrošina ar darbu. Uzskatu, ka laukos dzīvojošs cilvēks, kurš nav nodevies dažādiem netikumiem, ir spējīgs izdzīvot. Pirms sūdzēties par savu likteni, derētu palūkoties uz sevi no malas. Protams, žēl bērnu tajās ģimenēs, kurās mātes pašas par viņiem nerūpējas, ir slinkas. Bet tā jau ir mātes vaina, ja bez darba cer atrast dzīves laimi. Zinu sievieti, kura attraukusies no Rīgas uz laukiem, bet zem sava goda uzskata strādāt pie zemniekiem un godīgi nopelnīt ģimenei iztiku. Un ja nav pieņemams šāds dzīves veids, tad arī nav vēlēšanās tādām ģimenēm palīdzēt. Ne jau iebraucējas statuss ir noteicošais, bet gan paša cilvēka attieksme pret sabiedrībā vispārpieņemtajām dzīves normām.
Lai ko arī māte darītu, bērni viņu vienmēr aizstāvēs, tas saprotams katram. Pat bērnunama audzēkņi no labiem dzīves apstākļiem tiecas atpakaļ uz mājām, kur agrāk dzīvojuši pusbadā un alkohola dvingā.
