Tādu virsrakstu lieku savām pārdomām par pēdējā laikā bieži apspriestu tēmu – situācija uz ceļiem.
Tādu virsrakstu lieku savām pārdomām par pēdējā laikā bieži apspriestu tēmu – situācija uz ceļiem. Tiešām, vēl pirms gadiem pieciem par atstarotājiem maz tika runāts un arī par masveida gājēju nobraukšanu uz ceļiem tumšajā laikā.
Ar ko tas saistīts? Vai agrāk tādi gadījumi tikuši noklusēti, vai kļuvis tumšāk? Vienīgā izmaiņa, kas notikusi kopš tiem laikiem, – mašīnu kļuvis vairāk. No tā var secināt, ka tie braucēji, kas parādījušies uz ceļiem, ir vai nu ar sliktāku redzi, vai pārgalvīgāki.
Sākumā runāja par atstarotājiem vispār. Pēc tam izrādījās, ka vienkārši piekarami ir par mazu, lai tos ieraudzītu. Tad par labākām tika atzītas atstarojošās lentes. Tagad jau arī tās ir par maz, gājējiem piedāvā iegādāties atstarojošās vestes vai apģērbus ar iestrādātiem atstarojošiem elementiem. Bet tad es dzirdu argumentu – ja uz tāda apģērba uzliek mugursomu, atkal nevar redzēt. Klausoties diskusijas, sāk šķist, vai nevajadzētu zinātniekiem sākt darbu pie tādu preparātu izstrādes, pēc kuru lietošanas cilvēka ķermenis sāktu spīdēt no iekšpuses visā garumā? Varbūt tad beidzot autobraucēji redzētu pa ceļu ejošo?
Kronis visam bija nesen laikrakstā izlasītā kāda autobraucēja sūdzība par neapgaismoto gājēju pāreju pie 1. vidusskolas Bauskā. Zīmi redzēt varot, bet cilvēku uz gājēju pārejas ne. Mīļie ļaudis, vai tad ar zīmi nepietiek? Normāla būtu situācija: redzot zīmi “Gājēju pāreja”, autobraucējs bremzē jebkurā gadījumā, pat tad, ja gājēju uz tās neredz. Bet tas jau laikam būtu par daudz prasīts no mūsu steidzīgajiem šoferiem. Spiež uz bremzēm tikai tad, kad jau gluži vai skrien virsū kāds spīdošs gājējs. Tas nu tā nedaudz ar humoru, kurā, kā zināms, vienmēr ir daļa patiesības. Ja nopietni – vaino pārsvarā gājējus.
Ja padomājam loģiski, kā tas var būt, ka braucējiem un gājējiem nepietiek vietas uz ceļa? Šoferi varētu uzbraukt gājējiem tikai tajā gadījumā, ja gājēji pārvietojas pa “viņu teritoriju”. Taču normāli katram vajadzētu būt savai teritorijai, kuru otrs satiksmes dalībnieks nepārkāpj, tad pat nomaskētu gājēju tumsā neviens nenotriektu.
Bet ko mēs redzam uz mūsu ceļiem? Daudzviet pat apdzīvotās vietās. Gājējiem principā nav paredzēta vieta uz ceļiem. Vai tā nav diskriminācija? Un te nu atkal var atgriezties pie tēmas par brauktuvēm un to kvalitāti. Ja visiem ceļiem vismaz gar vienu malu un metra platumā būtu asfaltēti un ar nepārtrauktu līniju norobežoti celiņi gājējiem un riteņbraucējiem, esmu pārliecināta, problēma būtu atrisināta, ja ne pilnībā, tad vismaz lielā mērā.
MARINA Saulainē
