Vai esi dzimis pirms 1978. gada? Dieva dēļ, kā gan ir iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši 50., 60., 70. gados, esam vēl dzīvi?
Vai esi dzimis pirms 1978. gada? Dieva dēļ, kā gan ir iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši 50., 60., 70. gados, esam vēl dzīvi? Saskaņā ar teorijām, 2004. – 2005. – 2006. gadā mums jau sen vajadzētu būt mirušiem. Kāpēc?
Mēs sēdējām automašīnās bez bērnu sēdeklīšiem, bez drošības siksnām un gaisa spilveniem. Mūsu gultas un koka rotaļlietas bija nokrāsotas ar veselībai kaitīgām krāsām. Trepju augšdaļā nebija norobežojuma, kurš spēra soli par tālu, nokrita lejā un pēc šodienas standartiem bija pagalam. Kad mēs pamodāmies savā gultiņā, bija jābrēc no visa spēka, lai vecāki sadzirdētu.
Pudeles ar bīstamām vielām un pat visdažādāko zāļu pudelītes vienkārši ar abām rociņām un parastām motorikas kustībām varēja brīvi atvērt.
Durvis un vārtiņi aizcirtās, un, ja no turienes nepaspēji noņemt pirkstiņus, tad tiem dikti sāpēja.
Ķiveri nevilkām, pat braucot ar motociklu, kur nu vēl – ar velosipēdu. Sēdējām uz velosipēda bagāžnieka un, turoties pie priekšā braucošās automašīnas, centāmies nekrist.
Ūdeni mēs dzērām no krāna, nevis no pudelēm, gan jau arī toreiz bija krāsvielas un aromatizējošās vielas. Tik sarkanu, zaļu vai dzeltenu limonādi kā tolaik vairs neražo.
Skolā mums bija tikai neveselīgi viena izmēra soli un krēsli. Apavus pirms mums bija jau valkājis brālis, māsa vai kāds cits radinieks. Arī mūsu velosipēds parasti bija vai nu par lielu, vai par mazu mūsu augumam, un tam nebija vairāku ātrumu. Ja saplīsa riteņa kamera, tēvs ātri vien iemācīja, kā to salabot.
Agri no rīta izgājām no mājām un atgriezāmies tikai tad, kad jau bija ieslēgts ielu apgaismojums. Daudzreiz neviens pat nenojauta, kur mēs esam, un mobilo telefonu nebija pat mūsu sapņos. Ne mežā, ne parkos nebija rotaļu laukumu bērniem un pusaudžiem. Ja mēs gribējām apciemot draugus, tad vienkārši gājām pie viņiem, iepriekš nevajadzēja zvanīt un norunāt tikšanos. Mēs bijām brīvi, dažreiz nogāja greizi, dažreiz veicās un mēs par to visu paši atbildējām. Bija jāmācās tikt ar visu galā, jo neviens neaizstāvēja mūsu tiesības.
No mūsu paaudzes nākuši daudzi cilvēki, kuri prot risināt problēmas, radoši strādāt un uzņemties risku, nekaunoties ne no kāda darba. Vai Tu arī piederi pie šiem cilvēkiem? Apsveicu, mēs esam no varoņu cilts.
No interneta
