60 gadu jubileju svin Anatolijs Dāboliņš Vallē.
Raibi darba gadi Anatoliju Dāboliņu veduši cauri piedzīvojumu pilnām situācijām. Viņam svarīgākais ir turēt doto vārdu, un par to ir gatavs sisties cauri mūriem.
Armija nesalauza
«Bauskas Dzīve» ar Anatoliju tikās viņa dzimšanas dienā, agrā 22. marta rītā. Nākot pretī, smaidīgais kungs svilpo un sasveicinās ar dzejoļa «Pūpols» rindām. «Man patīk dzeja. Skolā gāju daiļrunātāju pulciņā un iemācījos daudzus dzejoļus. Vēl tagad vairākus atceros. Rīts ir skaists un saulains. Jūtu, ka pavasaris tuvojas,» teic Vecumnieku novada Valles pagasta iedzīvotājs.
Jubilārs dzimis Krievijā. Tur izsūtīti viņa vecāki. Vallietis atceras, ka bērnībā viņam ļoti patikuši spoguļi, un to, ka ne vārda nemācējis latviski. Anatolijs jaunībā bez problēmām runājis arī lietuviski, bet vairs ne.
Viņš mācījies kādreizējā Ērberģes pagasta skolā, tagadējā Mazzalves pamatskolā, bet vēlāk Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā izskolojies par mehāniķi. Pēc skolas Anatolijs neilgi strādājis savā amatā, bet tad uz diviem gadiem iesaukts armijā. «Kā es tur sitos, lai tikai noturētu savu kanti! Pirmās divas nedēļas armijā bija smagas, bet es nesalūzu. Citi gan. Kāds puika sev kājā iešāva, kāds pakārās, cits rokas sev salauza, lai tiktu mājās,» par padomju armijas traģiku stāsta Anatolijs. Zemgalietis spiedienu izturējis.
Strādājis cietumā
«Es nekad neesmu mācējis runāt cilvēkiem aiz muguras. Ja bija kas sakāms, teicu acīs. Varbūt arī tāpēc kādā darbavietā man paspruka skarbāks vārds un ne tikai. Par taisnību ir jāpastāv, lai tur vai kas. Esmu kategorisks. Man pastāv tikai melns vai balts. Neslēpšu, ka viegli sadzīvot ar mani nav,» noteic vallietis. Viņš strādājis Valles vidusskolā, pasniedzis autoapmācības stundas, vēlāk mācījies, saņēmis nepieciešamo apliecību un kļuvis par autoinstruktoru.
«Izmācījos par mehāniķi. Autiņi man nebija sveši. Kolhoza «Valle» priekšsēdētājs Jānis Elksnis mani pierunāja palikt strādāt skolā. Pēc kāda laika no tās pārgāju uz kolhozu, bet vēlāk sāku strādāt Vecumnieku cietumā. Tur vairāk maksāja,» stāsta Anatolijs. Par darbu cietumā algā saņēmis 76 latus, vēlāk «izspiedis» 90. Cietumā interesantu, bīstamu un amizantu brīžu nav trūcis. Aresta iestādē viegli strādāt nav. «Ieslodzītais skatās acīs un smaida, bet es zinu, ka viņš kaut ko perina. Bija laiks, kad iestādes mūros ienāca īstie noziedznieki. Viņiem nebija, kur gulēt, taisījām koka lāvas. Tur viss bija vienkārši – «zeki» lika visu paveikt citiem, viņi bija gudri vīri. Dažbrīd māca šaubas, kurš kuru īsti sargā – mēs ieslodzītos vai viņi mūs? Tā tas bija. Pārbaudes taisīju biežāk nekā citi, lai man mazāk problēmu. Jo vairāk šņabja atņēmu, jo mazāka bija iespēja, ka vīri sadzersies un sāks dalīt mantu, izraisot nekārtības,» dažus iespaidus no darba gadiem ieslodzījuma vietā atklāj Anatolijs.
Jaunībā jāmācās
Pašlaik vallietis strādā Bauskā, uzņēmumā «Lielzeltiņi» par apsargu, veic arī gadījuma darbus, piepelnās, vasaras sezonas laikā braucot ar «fūri», bet, kad darbā brīvdiena, Anatolijs rosās savā pagalmā. «Lai visus darbus pabeigtu, man vajadzīgs vēl viens mūžs. Māja uzcelta, bet vēl visādi sīkumi veicami, pagalmā daudz tehnikas, kura jāsaved kārtībā, «fūrei» garāža jāuzceļ, dīķi jāpabeidz rakt. Darba ir daudz,» izrādot saimniecību, darāmā gūzmu atklāj jubilārs. Viņu nomierinot bites, kuras iegādājies, kad strādājis cietumā.
Anatolijs 37 gadus ir laimīgi precējies ar Vitu. Jubilārs stāsta, ka sievu lencis ilgi. Viņa mācījusies vidusskolā, kur pats strādājis. «Vita toreiz sacīja, ka nekādu autovadītājas apliecību viņai nevajag, mašīnas tāpat nekad nebūšot. Tiklīdz viņa beidza skolu, tā sagājām kopā. Tagad viņa ar auto rullē uz nebēdu. Arī meita vadītājas apliecību nokārtoja pie manis,» stāsta A. Dāboliņš. Sieva bijusi dārzniece, bet tagad arī viņa strādā Vecumnieku cietumā. Abiem ir divas meitas – Una un Santa, kuras dzīvo Kiprā. Lai arī jubilārs veiksmīgi absolvējis Policijas koledžu, pirms tā tika slēgta, viņš uzskata, ka cilvēkam jāmācās, kamēr jauns. «Tad visu var atcerēties. Arī valodas – jo vairāk, jo labāk. Tās vienmēr dzīvē noderēs,» secina vallietis Anatolijs Dāboliņš.
