Novadnieks Mariss Pavasars ir uzrakstījis grāmatu par baušķenieku Laimoni Liepu. To paredzēts izdot tuvākajā laikā.
Novadnieks Mariss Pavasars ir uzrakstījis grāmatu par baušķenieku Laimoni Liepu. To paredzēts izdot tuvākajā laikā.
«Bauskas Dzīve» M. PAVASARU aicināja uz sarunu.
Jūs teicāt, ka šī ir jūsu pirmā un droši vien būs arī vienīgā grāmata. Vai nekādi literāri mēģinājumi līdz šim nav bijuši?
– Savos 69 gados esmu jauns autors. Diez vai vēl kādu grāmatu rakstīšu. Vismaz pašlaik tāda nodoma nav. Bet ko var zināt… Literāri mēģinājumi? Latvijas Televīzijas žurnālista un redaktora darbs desmit gadu, scenāriju rakstīšana arī ir kaut kāda literāra darbība. Ir bijuši raksti periodikā, bet to nav daudz. Esmu mēģinājis pievērsties arī dzejai.
Kāpēc darbam «Sen sirmi zēni» tāds nosaukums?
– Nevaru atbildēt, pats to īsti nezinu. Grāmatu gatavojot, ilgi tā nebija, tad kādu vakaru pēkšņi ienāca prātā. Varbūt tāpēc, ka mēs visi jau sen esam sirmi un aprakstītie notikumi arī ir seni. Man teikuši, ka virsraksts ieintriģējot. Daži gan domā, ka vajadzēja «Laimonis Liepa dzīvē un darbā» vai tamlīdzīgi. Nav gluži izslēgts, ka nosaukumu nemainīšu.
Grāmata ir par Bauskas rajonā savulaik ļoti pazīstamu personību, skolotāju un kultūras darbinieku Laimoni Liepu. Jūs pats savos skolas gados esat bijis baušķenieks, un Laimonis bija jūsu skolas biedrs.
– Ne tikai. Arī klases un sola biedrs, visādu delverību biedrs, tuvākais draugs un domubiedrs. Mūsu klase bija ļoti jauka un saliedēta jau kopš pamatskolas. Tādi esam arī tagad. Pēc skolas beigšanas regulāri turpinām tikties. Šogad būs jau 52 gadi, kopš beidzām vidusskolu. Starp citu, mēs bijām skolotājas Marijas Dāboliņas, kuru laikam Bauskā visi pazīst, pirmā audzināmā klase viņas pirmajā darba gadā skolā. Tas bija 1944. gads, kad vēl nebija beidzies Otrais pasaules karš. Tagad mūsu skolotājai jau pāri astoņdesmit…
Vai jūs rakstāt arī par tā laika Bausku, par pēckara laika dzīvi, attēlojat vidi, notikumus, cilvēkus?
– Protams, baidos pat šajā ziņā kļūt pārāk daudzvārdīgs. Kā lai neraksta par Bausku, kas pēdējo 50 – 60 gadu laikā ir mainījusies līdz nepazīšanai! Tā vairs nav mazā provinces pilsētiņa ar dažām bodēm, kino divreiz nedēļā un retu sarīkojumu Tautas namā. Caur pilsētu iet starptautiska automaģistrāle, Bauskā un rajonā ir unikāli kultūras un arhitektūras pieminekļi. Tas, ka tie ir saglabāti un atjaunoti, lielā mērā ir arī Laimoņa Liepas nopelns. Viņa darba nozīmīgumu mūsdienās grūti novērtēt. Laimoņa mūžs pārtrūka pašā spēku briedumā – 42 gadu vecumā.
Laimoņa Liepas mūsu vidū nav jau 28 gadus. Atmiņas ir krietni pagaisušas.
– Bija pēdējais laiks ķerties pie grāmatas rakstīšanas. Atmiņas gaist, bet darbi reizēm ir paliekoši. Laimoni daudzi vēl labi atceras, taču pēc pāris gadu desmitiem šo cilvēku vairs nebūs. Kaut kas paliekošs par Laimoni ir jāatstāj. Aprīlī viņam būtu 70 gadu.
Esat izmantojis faktu bagātīgu materiālu – laikabiedru atmiņas. Vai pats esat apmierināts ar paveikto?
– Apmierināts būšu tad, kad turēšu rokās pirmo grāmatas eksemplāru. Tad būs skaidrs, ka kaut kas ir izdarīts, būs, ko nodot lasītājiem. Darbs nebūs biezs, tajā būs mazliet vairāk par 200 lappusēm. Lai samazinātu izdevuma cenu, tas netiks iesiets cietos un spožos vākos. Daļa tirāžas tiks dāvināta skolām, bibliotēkām un visiem, kas palīdzēja to veidot.
Vai tiešām nekas no Laimoņa Liepas personiskajiem dokumentiem nav saglabājies?
– It kā nav. Jūsu avīze 1995. gadā piecos turpinājumos ievietoja fragmentus no viņa darba dienasgrāmatas Rundāles pils restaurācijas sākuma periodā. Tie bija labi, tomēr grāmatā neiekļāvās. Mani interesēja personiskais. Vairāki cilvēki ir teikuši, ka Laimonis rakstīja dienasgrāmatu. Atceros, ka viņš to darīja jau skolas laikā un diezgan nopietni. Tās vairs nav, neviens nezina, kur meklēt. Laikam arī vēstules nav saglabājušās, ir ļoti maz fotogrāfiju.
Grāmatā nav skata «no iekšpuses» – nav Laimoņa redzējuma –, jo man nav nekādu materiālu, no kā to veidot. Citu stāstītais, protams, daudz ko sniedz, bet tas nevar pilnībā atklāt personību.
Kāds ir Laimonis Liepa cilvēku atmiņās?
– Esmu centies viņu raksturot pēc iespējas daudzpusīgi, lai neiznāk tikai kā balta marmora statuja bez nevienas skrambiņas, kā ideāls cilvēks, kuram, saulē stāvot, pat ēnas nav. To viņš man nepiedotu, jo bija cilvēks tāpat kā mēs visi. Laimonis bija ļoti sabiedrisks, asprātīgs, humorīgs, viņam patika āzēties. Dažiem tas varbūt likās nepiedienīgi viņa stāvoklim. Reizēm viņam patika kādu šokēt, arī nevietā palaist muti. Laimonis labprāt pasēdēja kopā ar draugiem, aprunājās, iedzēra kādu glāzīti.
Manu grāmatu iepazinuši aptuveni divdesmit cilvēku. Vairums to vērtē kā tiešām labu. Neslēpšu – man tas ir ļoti patīkami. Ir bijušas arī iebildes par to, ka rakstīju par skolas gadiem.
Laimonī bija kas tāds, kas viņu darīja atšķirīgu no citiem. Tāpēc arī veidojās personība. Viņš bija mērķtiecīgs, neatlaidīgs un panāca to, ko daudzi uzskatīja par neiespējamu.
Ir dzirdēts, ka Laimoņa Liepas nāves apstākļi bijuši diezgan mīklaini, apvīti dažādiem minējumiem un baumām. Vai arī par to rakstāt?
– Jā! Tā ir grāmatas smagākā daļa, kuru visgrūtāk bija rakstīt. Iespējams, ka tieši tā dažā lasītājā izsauks neapmierinātību – kāpēc par tādām lietām vajadzēja runāt? Zinu, no kurienes nāca viszemiskākās baumas, varbūt biju pirmais, kas tās toreiz uzzināja no diezgan augstas valsts amatpersonas.
Pagāja ilgāks laiks, līdz sapratu, ka man ir melots, ka šī versija izplatīta tīšām, ar nolūku noslēpt patiesību. Par to nerakstīt nozīmētu atstāt aptraipītu Laimoņa piemiņu. Gatavojot grāmatu, šis tas noskaidrojās dokumentos. Man ir sava versija par viņa nāvi, lasītājs tai var piekrist vai nepiekrist.
Vai cerat uz Bauskas Domes atbalstu grāmatas izdošanā?
– Jā! ceru arī uz rajona Padomes atbalstu, jo Laimoņa lielākais veikums – Rundāles pils – ir rajonā. Viņš piedalījās arī Mežotnes pils atjaunošanā. Viss būs atkarīgs no deputātu gribas. Šobrīd grāmata ir gatava iespiešanai.
