Iecavas pagasta «Silamājās» 2. jūlijā 70. dzimšanas dienu svinēja Austra Kavosa. Viņa un Broņislavs izaudzinājuši divpadsmit bērnu.
Iecavas pagasta «Silamājās» 2. jūlijā 70. dzimšanas dienu svinēja Austra Kavosa. Viņa un Broņislavs izaudzinājuši divpadsmit bērnu.
Vecākajam – dēlam Imantam – 48 gadi, jaunākajai – meitai Lailai – 32 gadi. Pa visiem kopā viņi vecākiem dāvinājuši 22 mazbērnus un divus mazmazbērniņus.
Maija beigās Kavosu dzimtai bija svarīgs notikums – Iecavas evaņģēliski luteriskajā baznīcā mācītājs Aivars Siliņš nokristīja un iesvētīja kuplās ģimenes bērnus un jauniešus.
– Kā sākās jūsu ceļš pie kristietības un baznīcas?
– Mani vecāki – Berta un Kārlis Siliņi – bija ticīgi cilvēki, un mēs, bērni (mātei un tēvam bijām pieci), gājām viņiem līdzi uz baznīcu. Ļoti patikās Ziemassvētku vakara dievkalpojumi. Māsa, kas ir astoņpadsmit gadu vecāka par mani, dziedāja baznīcā un man patika klausīties. Dziedāšanas māka un muzikalitāte mums no tēva. Viņš spēlēja pūšamos instrumentus – ballēs un visur, kur aicināja.
– Tepat, viesu istabā, stāv klavieres. Kuru saista šis mūzikas instruments?
– Diemžēl īsta mūziķa nav neviena, tik vien kā paplinkšķina kauliņus. Profesionālu muzikālu izglītību ieguvis tikai māsasdēls, mans krustdēls, Gunārs Freidenfelds. Viņš dzīvo un strādā Ogrē. Ar viņu man ir bijis kāds piedzīvojums, saistīts ar baznīcu. Tie bija septiņdesmitie gadi. Pēc vidusskolas beigšanas Gunārs bija nolēmis iesvētīties Jaunsaules baznīcā. Tas bija kļuvis zināms komjaunatnes rajona komitejā. Iesvētību dienā atbrauca sekretārs un ar pirkstu māja krustdēlam, lai nāk ārā no baznīcas. Viņš neklausīja un iesvētības notika. Gunārs bija iesniedzis dokumentus kādā Rīgas augstskolā. Kad aizbrauca, uzzināja, ka viņa uzvārdam pretī ievilkts sarkans krusts. Tātad – bija paziņots. Es gan vēlāk braucu uz komjaunatnes rajona komiteju un gribēju visu nogludināt, bet neko nepanācu. Gunārs aizgāja armijā, tur sāka nodarboties ar mūziku. Pārnācis iestājās konservatorijā un to arī pabeidza.
– Bērni, baznīca, ģimene. Kādas bijušas šīs attiecības?
– Padomju laikos bērni par ticības lietām neko nezināja. Skolā jau nemācīja. Viņu «dievs» bija Staļins. Sarunās bērni prasīja, lai es pierādot Dieva esamību. Man to bija grūti izdarīt. Vecajā drukā viņi lasīt nemācēja. Manu skolas gadu ticības mācības grāmatas, laikiem mainoties, tēvs bija noslēpis, it kā zem grīdas vai. Diemžēl pat tagad visi meklējumi bijuši veltīgi.
– Pēc Atmodas droši vērās visu baznīcu durvis. Kāds jums bija šis jaunatklāsmes ceļš?
– Grūts bija. Iecavā dievnams bija sagrauts un izputināts. Sāka ierasties dažādi sludinātāji. Ko- pā ar bērniem apmeklējām Fiļimonova lūgšanas Iecavas kultūras namā. Tad klausījāmies Bobu Konliju. Tagad Iecavas baznīca atjaunota kaut vai tik daudz, lai varētu notikt dievkalpojumi. Sākumā bija tikai ģērbtuve, nu iekārtota ļoti patīkama altāra telpa. Diemžēl jumta klājums nav izdevies, un tagad visa naudiņa būs jāizlieto tā labošanai.
– Kā jūs izjūtat Dieva klātbūtni ikdienas gaitās?
– Es jūtu, ka Dievs man palīdz. No rīta pamodusies, lai cik slikti jūtos, nekad nesaku, ka nevaru. Dievs man ir devis spēku un veselību, un es nedrīkstu gausties. Pēc smagas mugurkaula operācijas jutos tik droša, ka biju piemirsusi ārsta norādījumus, un saņēmu pārmetumus. Katru dienu lūdzos par mazmeitiņu Aiju, kuru audzinājām kā trīspadsmito bērnu savā ģimenē. Viņa šogad ar labām sekmēm beidza Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, ir sastapusi draugu un nokļuvusi krietnā ģimenē. Par Aiju man sirdssāpju vairs nav.
Ne reizi vien Dievs ir palīdzējis man un tuvajiem cilvēkiem grūtā brīdī.
– Vai jūs vienmēr paļaujaties tikai uz Dievu?
– Protams, ka ne. Ir jāstrādā, jācīnās pašam par sevi. Esmu strādājusi tādus darbus, lai varētu atlicināt stundas arī ģimenei. Tas bija ļoti smags laiks: vasarās strādāju kokaudzētavā, ziemā – mežā. Mēģināju pat pie kokiem, līdz dabūju zilu aci. Esmu dedzinājusi zarus, lasījusi čiekurus, sējusi slotas, lai nopelnītu iespējami lielāku pensiju…
– Pēc jūsu kuplās ģimenes spriežot, par bērnu audzināšanu droši vien saņemat kādu īpašu piemaksu pie pensijas?
– Jā, veselu latu un dažus santīmus. Bet es par to nepārdzīvo- ju un par naudas trūkumu negaužos, mums pietiek.Turam vienu gotiņu, piemājas zemē izaug viss vajadzīgais. Bērniem ir ģimenes, darbs, zemīte, mājas. Viņi savulaik apguvuši dažādas profesijas: ir mediķe un laborante, pārtikas nozaru darbinieki, šuvējas aroda pratējas. Vectēva pēdās ir gājis tikai dēls Andis – strādā par meža sargu.
– Jūsu mājas atrodas jaukā vietā – meža malā, kārtība un skaistuma izjūta redzama pagalma izkārtojumā, stingrās puķu dobju līnijās. Cik ilgi te dzīvo jūsu senči?
– Precīzi nevaru pateikt. Varētu būt, ka no divdesmito gadu sākuma. Esmu te piedzimusi, bērnus izaudzinājusi, tagad taisām remontu un vēlētos māju beigu beigās iegūt īpašumā. «Silamājas» ir vēsturiska celtne – viena no grāfa Pālena muižām. Laikam tāpēc daudz visādu sarežģījumu privatizācijas lietās.
