«Laimīgu kopdzīvi, jaunās dzīves sācēji!» tāds ir kādas publikācijas pēdējais vēlējuma teikums laikraksta «Bauskas Darbs» 1957. gada 2. marta numurā.
“Laimīgu kopdzīvi, jaunās dzīves sācēji!” tāds ir kādas publikācijas pēdējais vēlējuma teikums laikraksta “Bauskas Darbs” 1957. gada 2. marta numurā.
Rakstā “Kāzas kolchozā” stāstīts par jauniedibinātu tradīciju, ko Codes ciema klubā ieviesa Molotova vārdā nosauktās kopsaimniecības ļaudis.
Precas uzreiz divi pāri
“Muzikanti uzsāka maršu, svētku viesi piecēlās. Pa zāles durvīm lēnām iesoļoja jaunie pāri. Pēc senas latviešu tautas tradīcijas pa priekšu nāca vedējtēvs un vedējmāte. Tie – kolchoza priekšsēdētājs Jānis Slakteris ar savu dzīves biedri. Pēc viņiem Egons Rutkovskis ar Skaidrīti Zaļkalni, Arnolds Dregne ar Līviju Vīgriezi. Blakus jaunajiem pāriem tautas tērpos nostājās kolchoza komjaunieši Ruta Jurevica, Alma Zālīte, Jānis Osis un Edgars Rutkevics.
Siltiem, izjustiem vārdiem jauniešus apsveica ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs P. Brazovskis, tad – kolchoza priekšsēdētājs J. Slakteris, nobeidzot vēlējumu ar sakāmvārdu: “Lai sieviņai maizīte muldiņā rūgst un vīriņam rublīša nepietrūkst!”
Cik daudz siltu, dedzīgu vārdu jaunās dzīves sācējiem teica apsveicēji! Ne mazāk aizkustināti bija arī viesi. “Zini ko, vadītāj,” pēc svinīgās daļas kolchoza priekšsēdētājs J. Slakteris teica kluba vadītājam M. Melgalvim, “tādas kāzas rīkosim arī uz priekšu, tas ir ko vērts,” un vecā vīra acīs mirdzēja miklums.”
Tas ir tikai fragments no publikācijas, kas aizņem visu avīzes lappusi. Uz apdzeltējušas lapas skatāmas piecas fotogrāfijas. Tajās redzams bagātīgi klāts mielasta galds, citā bildē muzikanti sparīgi pūš taures, jaunlaulātos sveic skolas biedri un ciema pionieri.
Laimīte kaut kur aizmaldījās
Protams, kādā fotoattēlā redzami abi jaunlaulāto pāri, viņu vidū arī Līvija Drēgne, pie kuras “Bauskas Dzīve” viesojās pirms pāris dienām. Līvija joprojām mīt Codes pagastā, mājā, kuru remontē dēls Arnis. Sākot sarunu, viens no pirmajiem jautājumiem bija par senās publikācijas vēlējumu – dzīvot laimīgi kopā.
“Ne vienmēr dzīvē viss vedas tā, kā novēl kāzu dienā,” atzīst sirmā kundze. Ar vīru Arnoldu nodzīvojuši kopā 12 gadu, taču šajā laikā laime pamazām attālinājusies. Vīram arvien tīkamāka kļuvusi šņabja pudele, arī cita sieviete gadījusies ceļā. Tā nu Arnolda gaitas aizvijās uz viņa dzimto Kurzemi. Līvija joprojām kontaktējas ar Arnolda māsu, no viņas uzzinājusi, ka bijušais vīrs esot viens, par laimīgu viņa dzīvi laikam nevarot vis nosaukt. Taču savus Codes pusē aizvadītos gadus pensionāre sauc par skaistiem. Par otru tolaik avīzē minēto pāri Līvija zina stāstīt, ka viņi pārcēlušies uz citu rajonu un nodzīvojuši kopā ilgus gadus.
Atceroties savu kāzu dienu, Līvija atzīst, ka tā bijusi ciema vadītāju iecere – parādīt, cik laimīgi ļaudis dzīvo kolhozā, kā jaunie precas. Bija paredzēts, ka vienlaikus sarakstīsies četri pāri, taču divi atteicās. Cilvēku bija daudz, daži nāca tāpat vien paskatīties, kā rīko komjauniešu kāzas. Sanesa daudz dāvanu. Skaidrīti Rutkovsku pat Saulaines tehnikuma audzēkņi iepriecināja ar lielu trimo spoguli. Savukārt kolhoza priekšsēdētājs abiem pāriem dāvāja istabas iekārtas, pirms tam bija arī dzīvoklītis sagādāts.
Sludinājumos paslēpta informācija
“Bauskas avīze jau man visu mūžu bijusi blakus,” stāstot par saistību ar vietējo presi, saka Līvija Drēgne. Savulaik piecus gadus bijusi Codes ciema padomes priekšsēdētāja. Līvija atceras, ka tajos laikos par viņas ciemu avīzē nekas īpaši slikts neticis rakstīts. “Tad jau vairāk partiju slavēja, rakstīja par pirmrindniekiem, varoņiem, jaunām fermām. Avīzē bija vairāk labo ziņu, kaut gan dzīvē jau bija arī daudz sliktā. Bet par to jau īpaši nestāstīja,” tā Līvija.
Sirmgalve atzinīgi vērtē šodienas “Bauskas Dzīvi”. Viņai interesanti šķiet jubilāru dzīvesstāsti. Tajos nereti ko uzzina par pazīstamiem cilvēkiem. Tikai nepieņemams Līvijai šķiet stils – vienā lapā blakus jaundzimušo attēli un aizgājēju saraksts. Ar patiku izlasa rubriku “Mīlulis”, dzīvnieki patīk, jo divi interesanti kaķi mīt arī pašas mājā. Vēl Līvija cītīgi pēta sludinājumus. Ne jau tāpēc, lai kaut ko nopirktu vai pārdotu. “Šajos mazajos tekstos paslēpta bagātīga informācija,” secina Līvija.
