Pamazām koki nometuši savus košos svārkus un dabā iestājies rimtums. Vakari gari, īstais laiks pārdomām un vērtējumam par iegūto un uzzināto.
Raiba, raiba vasara. Ekskursija uz «Lejeniekiem», Plūdoņa atdusas vietu un «Rožmalām». Tur nebiju bijusi, tādēļ izjūtas visnotaļ īpašas. Prieka un sajūsmas dienas bija skolu jaunatnes Dziesmu svētki. Secināju, ka organizatori nebija pārliecināti par to, ka gājiens ir viena no Dziesmu svētku skaistākajām daļām.
Atmiņā pagasta pensionāru ekskursija uz Vecpiebalgu. Ūdensrozes, Blaumaņa «Braki». Atkal daudz pārdomu. Grupiņa pensionāru no Vecsaules oktobra pēdējā sestdienā apmeklējām Skaistkalnes Svētās Jaunavas Marijas – ģimeņu aizbildnes – baznīcu. Tēvs Jānis interesanti atklāja dievnama vēsturi. Pēc tam braucām uz Skaistkalnes pagasta saimniecību «Mačeni», kur ir «Muzejiņš». Ko tur teikt – traki cilvēki ļoti labā nozīmē. Kas tur tik nav savākts! Jābrauc un jāredz katram pašam. Izstāstīt to nevar. Intrigai varu pateikt – garš galds, uz tā divi tūkstoši pildspalvu, arī manas bērnības tintes pudelītes un koka spalvaskāts. Pirms septiņiem gadiem biju Austrijā. Tur kāds zemnieks vācis eksponātus 40 gadu garumā. Ilmārs Apsītis ar dzīvesbiedri īsākā laikā savākuši tik daudz, ka 40 gados tur jau būtu nevis «Muzejiņš», bet plašs brīvdabas muzejs. Paldies viņiem par to. Brauciet, skatieties, nenožēlosit!
Leriķu kapsētā svecīšu vakars. Kapi sakopti, svecītes deg. Bet, kā arvien, atrodas kapu kopiņas, klātas ar lapām, nav nevienas svecītes, kaut gan piederīgie ir tepat, nedzīvo kaut kur ārzemēs. Skumji, kad divi cilvēki nodzīvojuši kopā daudzus gadus un pēkšņi viens aiziet, ardievas nepasakot. Lai cik labi, mīļi bērni uzmanīs un būs blakus, viņi nekad neaizstās cilvēku, ar kuru nodzīvoti gadi, dalīts prieks un bēdas, pārdzīvotas neveiksmes.
Priecāsimies par to, kas mums ir šodien, sargāsim to, kas mums ir šodien, domāsim un teiksim saviem mīļajiem pēc iespējas labo, jo rītdienas var nebūt!
