Paviršās replikās, steidzīgos dialogos un pat nopietnās sarunās visbiežāk skartais temats ir laika trūkums. Ikvienam ir pazīstama drudžaina steiga, kam pakļaujas itin visas ikdienas norises.
Paviršās replikās, steidzīgos dialogos un pat nopietnās sarunās visbiežāk skartais temats ir laika trūkums. Ikvienam ir pazīstama drudžaina steiga, kam pakļaujas itin visas ikdienas norises. Mūsdienās laiks ir mainījis jēgu lietām, attiecībām, idejām.
Mēs esam aculiecinieki līdz šim nepieredzētam paātrinājumam, kas nav fizikāla, bet gan sociāla parādība. Citējot sociologu Elvinu Tofleru, mēs visi pārdzīvojam “reibonim līdzīgu dezorientāciju, ko izsauc nākotnes pirmslaicīga atnākšana”. Šim stāvoklim socioloģijā ir dots apzīmējums “nākotnes šoka teorija”, kurā centrālā vieta tiek piešķirta laika trūkuma fenomenam. Dieva monopols pār laiku zuda brīdī, kad tika izgudrots mehāniskais pulkstenis. Kamēr tā nebija, laika jēdziens pakļāvās augstākai varai, ko personificēja debesu spīdekļi un dabas nemainīgie ritmi.
Tagad paātrinājums no cilvēka prasa tūlītēju pielāgošanos. Ja kāds atpaliek, viņam vairs nekad nebūs lemts iekļauties kopīgajā ritmā. Šo situāciju man allaž izdodas vizualizēt, atceroties paziņas izjūtas, ko viņa piedzīvoja Ķīnas lielpilsētā Šanhajā. “Katru dienu miljoniem cilvēku pa ielām pārvietojas ātrā tempā un tev noteikti tajā jāiekļaujas. Tikko ir zudusi modrība, iestājas milzīgs apjukums un bailes – nezini, uz kuru pusi doties, un šķiet, ka garāmskrienošais pūlis tevi samīs. Atpalikt nedrīkst ne mirkli, tāpēc nav vēlams domāt, vērot, iedziļināties,” situāciju raksturoja ceļotāja.
Reizēm šķiet, ka mēs pa dzīvi skrienam līdzīgi Šanhajas iemītniekiem, tikai nav skaidri zināms ne mērķis, ne motīvs. Varbūt tā ir materiāla labklājība, kā dēļ tiek upurēts viss? Varbūt intelektuālas ambīcijas, kas dzen iegūt četras piecas augstākās izglītības, no kurām neviena tā arī īsti netiek pielietota praksē? Jo vairāk jauninājumu, jo ātrāk viss notiek, jo lielāks ir stress. Cilvēks kā bioloģiska būtne no tā ļoti cieš, apgalvo E. Toflers. Patiesībā mūsdienu civilizācijas trakais skrējiens ir vispārēja stresa simptoms.
Par laimi, cilvēka prāts tiecas no tā distancēties, vismaz uz brīdi ieklausoties bioloģiskā pulksteņa iekšējos ritmos un mēģinot veidot stabilitātes zonas. Latvijas īsajā vasarā katrs vēl var pagūt vērot saullēktus un saulrietus, kopt puķes, klausīties skaistu mūziku un atklāt, ka pasaules skaistums eksistē ārpus laika.
