Patiesībā šo sleju man bija plānots rakstīt par ministru prezidenta Andra Šķēles tikšanos ar rajonu laikrakstu vadītājiem.
Patiesībā šo sleju man bija plānots rakstīt par ministru prezidenta Andra Šķēles tikšanos ar rajonu laikrakstu vadītājiem. Tomēr pilsētas 390 gadu jubilejas sarīkojumu maratona emocionālais noslēgums sestdien rosināja pārdomas… par Bauskas svētkiem.
Pilsētnieki bija līksmi. Iztaujāju vairākas ģimenes, visi apstiprināja, ka ir pozitīvi uzlādēti. Pēdējo gadu laikā nekur nebija tik labi jutušies kā 4. septembrī viduslaiku svētkos Bauskas pilī, pirmajā Uzņēmēju dienā, firmas «Eila» izlozes sarīkojumā 5. septembrī, novadnieku tikšanās reizēs 10. septembrī un nu šosestdien svētku gājienā, un noslēguma koncertā Pilskalna estrādē. «Strādāju Bauskā, dzīvojam ārpus pilsētas. Atbraucām visi kopā ar dēlu uz svētkiem un tiešām jutāmies kā savai Bauskai piederīgi un patiesi lepni, ka esam baušķenieki. Šīs izjūtas izraisīja gājiens un koncerts. Dēlam labāk patika tā pirmā daļa un uguņošana, bija aizkustinoši,» tādi ir baušķenieku atzinumi un vērtējumi.
Atzīšos, ka, pati nebūdama zemgaliete, ilgi nespēju šaipusē iedzīvoties. Un tieši Bauskas iestāžu un iedzīvotāju gājiens no Rātslaukuma līdz Pilskalnam manī uzjundīja pēkšņu apjausmu, ka es taču esmu baušķeniece. Kas tas bija? Vai sen neskanējušais vietējais pūtēju orķestris, pilsētas karogs, ko tik lepni un centīgi nesa jaunekļi no 1. vidusskolas, vai Novadpētniecības un mākslas muzeja un slimnīcas darbinieku neviltotais pārģērbšanās prieks, vai visu pilsētas skolu jaukā izdoma? Droši vien viss kopā. Jā, man ļoti patika šis svētku maratons, pat ļoti. Lai gan visi avīzes redakcijas darbinieki arī daudz strādājuši un noguruši, jo jāpaspēj būt klāt vai ikkatrā notikumā, esam lepni, ka mūsu pilsēta un tās vadība spēj «savākties» un saviem cilvēkiem sagādāt prieku.
Protams, bija arī neizdarībiņas, piemēram, daudzus apbēdināja tas, ka sestdien gājienam jāstājas pēc gadatirgus nesakoptā Rātslaukumā… Pilskalnā pilnīgā tumsā jāmēģina atrast tualetes vietu… Tomēr šoreiz neattaisnojās teiciens par darvas pilieniem, kas sabojā mucu medus. Pāri visam bija pozitīvas emocijas.
Kā laikraksta vadītāja un kā «vienkāršā pilsone» saku paldies ikvienam, kurš bija šo prieka un svētku brīžu līdzveidotājs. Paldies Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejam, jo īpaši – Raitim Ābelniekam un Aigaram Urtānam par «seriāla», kas publicēts rubrikā «Bauskai – 390», sagatavošanu. Iedzīvotājiem tā ir vērtīga un arī intriģējoša lasāmviela.
Tāda izjūta, ka šīs divas svētku nedēļas arī darbi ritējuši raitāk, samezglojumi risināti labvēlīgāk, saprašanos panākuši pat tie, kuriem tās nav bijis. Jo – klāt stāvējusi šī pozitīvā enerģija. Lai arī turpmāk mūsu parastajā ikdienā valda izjūta, ka svētki nav beigušies, ka tie joprojām ir! Lai ikviena ierēdņa, uzņēmēja, domnieka un «parastā kājāmgājēja» attieksmē pret līdzcilvēku ir jaušama labvēlība, ieinteresētība un vienkāršs godīgums. Lai ir klāt laiks, kad lielie svētki sadrupinās mazos un sīkos, bet svētkos…
