Laika ritējums satinas kā salmu stiebri lielajā rullī, lai pēc tam izritinātos jau citā vietā un kvalitātē. Tā arī mūsu tagadnes pēc gada, trim vai pieciem būs novecojušas, varbūt pat smieklīgas. Pirms pāris dienām Pilsrundāles vidusskolā jauniešiem rakstnieks Ikars Piebalgs atklāja savā romānā vēstīto par naftas ieguvi Latvijā pēc gadiem desmit. Šonedēļ «Latvijas Avīzē» ziņo – Kuldīgas novada Gudeniekos naftas pumpji jau pieliekušies starta pozīcijā. Līdzko atskanēs signāls, tie sāks pumpēt no zemes dzīlēm melno masu. Fantasta sapņi piepildās ātrāk, nekā daiļdarbs nonācis lasītāju rokās.
Sociālajā vidē ar aizrautību lasu mūziķa Guntara Rača detalizētos aprakstus par izjūtām, galvaspilsētas ielās stūrējot ar elektromobili. Pirms gadiem tas bija eksperimentu auto, tagad – pārgalvīgi progresīvu personu izprieca. Laika ritējums nepagūs ne izdvest gados krāto nopūtu, un «elektromašiņas» klusi dūks mūsu ielās un pagalmos.
Sūtījumu nogādāšanai izmantojam pakomātus, bet jaunie zinātnieki jau izstrādājuši robotus, kas spēj autonomi pārvadāt tajos ieliktās mantas.
Šķiet, cilvēka prāta un izdomas virpuļiem līdzskrējienu sākusi arī daba. Vēl vakar tā aizmāršīgi pamāja ar silto vasaras lakata stūri, jaunnedēļ jau zem kājām paukšķēs rudens zvani – nokritušie adatainie kastaņi. Kā rīkoties mums, stingrajā mālā iebridušajiem zemgaliešiem? Stipri turēties savā zemē un savā laikā. Gūt pārliecību par sevi, ieklausoties Knuta Skujenieka viedajos vārdos, kas šodien skanēs Saules dārzā. Aizņemties dzimtās zemes mīlestību no Bauskas aizstāvjiem, kurus godināsim Brīvības bulvāra piemiņas vietā.
