Rundāles novada Svitenes saieta namā var apskatīt fotogrāfiju izstādi «Svitene toreiz un tagad», kurā apkopotas 100 Svitenes pagasta ainavas pagājušajā gadsimtā un 2016. un 2017. gadā.
Fotogrāfiju ekspozīcijā var satikt smaidošo vectēvu pie Virsītes muižas, izstaigāt Svitenes parku pilngadības svētkos, paviesoties Svitenes dzirnavās, iepazīt Svitenes apkārtni un vietējos ļaudis. Attēlos var salīdzināt, kā Svitene izskatījusies pagājušajā gadsimtā un tagad.
Idejas autore ir sviteniece Vita Reinfelde, projektu īstenojusi kopā ar jauniešu biedrību «Mums pieder pasaule». Vita izrāda saieta namā izvietotās lielformāta fotogrāfijas. Darbs ildzis divus gadus, projektā iesaistījās ap 30 dalībnieku. Savāktas vairāk nekā 200 fotogrāfijas no Svitenes apkārtnes, kas datētas ar pagājušā gadsimta 30. – 80. gadiem. Ir izveidota ne vien izstāde, bet arī izdota grāmata, kura nu ir pieejama visās Rundāles novada bibliotēkās.
Vectēvs pie Virsītes muižas
Attēli meklēti gan arhīvos, gan pie vietējiem ļaudīm. «Izstādes atklāšanā novembrī īpaši aicinājām tos iedzīvotājus, kuri dalījās ar savām fotogrāfijām. Bija ļoti interesanti klausīties stāstus par attēlos redzamajiem cilvēkiem un viņu likteņiem,» atklāj V. Reinfelde. Tad radusies ideja turpināt projektu, pierakstot arī stāstus.
«Liels bija arī manu radu nopelns, jo mana vecmāmiņa un vecāki dzīvoja Svitenē. Lai gan viņi bija ienācēji, tomēr daļa no maniem onkuļiem, tantēm un brālēniem ir mācījušies Svitenes vidusskolā un astoņgadīgajā skolā. Protams, ir bildes arī no radu arhīva,» teic Vita Reinfelde.
Vitas mīļākā fotogrāfija ir smaidošais vīrs, kurš, kā vēlāk atklājies, ir Jēkabs Cimermanis, 1930. gadā pie Virsītes muižas. Foto atrasts Svitenes tautas nama krājumos. Uz tā bijis vien uzraksts «Vectēvs». Noskaidrot attēla izcelsmi izdevies sviteniekam Arnoldam Auzam. «Atradām vietu, kur attēls uzņemts, un noskaidrojām, ka tur redzamais vīrietis ir Virsītes iedzīvotāja Jāņa Kugrēna vectēvs. Vecajā fotogrāfijā var redzēt plauk-stošu kastaņu, tagad tās vietā ir vien koka stumbenis. Laiks nav žēlojis arī pašu ēku,» stāsta Arnolds Auza.
Projekts, pēc Arnolda domām, bijis ļoti vērtīgs. «Mēs varējām salīdzināt, kā bijis pirms tam un kā ir tagad. Es domāju, ka izstāde daudziem, jo īpaši – jaunajiem cilvēkiem, liks aizdomāties par to, cik ātri iet laiks un kā šeit izskatīsies, teiksim, pēc vēl simt gadiem,» pārdomās dalās A. Auza.
Meklē 80. gadu fotogrāfijas
Atrast savu vecāku māju fotoattēlu, ko pirms daudziem gadiem nopostījusi uguns, izdevies projekta dalībniecei Sintijai Upītei. «Ļoti palīdzēja svitenieces Ārijas Nākmanes fotokrājums. Visas bildes bija rūpīgi datētas, ar vietu nosaukumiem un redzamajiem cilvēkiem. Tas tiešām atviegloja meklēšanu,» atklāj S. Upīte. Jauniete izceļ projekta vērtību un ilglaicību: «Ja šādu pārfotografēšanu atkārtotu pēc 20 gadiem, būtu vēl interesantāk.»
Veidojot izstādi, tika izpētīti arī Rundāles pils muzeja, Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja, kā arī reģionālā laikraksta «Bauskas Dzīve» krājumi.
«Process pašlaik turpinās, jo šajā vasarā tika savāktas bildes, kuras uz izstādes laiku nepaspējām pārfotografēt. Ļoti gribētu atrast kādu bildi no 80. gadiem, kad cēla Svitenes daudzdzīvokļu namus, Līvānu tipa mājas, raka Svitenes ūdenskrātuvi un taisīja ceļu,» ar iecerēm dalās V. Reinfelde.
Radusies ideja par vēl vienas izstādes izveidi, tās nosaukums varētu būt «Zudusī Svitene». «Darba laikā atklājās, ka daudzas mājas no Svitenes laukiem ir pazudušas – vai nu nobrukušas, vai nojauktas,» teic Vita Reinfelde.
Teika par agrāko Svitenes peldvietu «Raganiņa»
Meklējot, vācot un krājot vēsturiskos fotoattēlos, rasti daudzi stāsti un arī teikas par Sviteni. Lūk, teikas pieraksts, kas atrasts Svitenes tautas nama novadpētniecības materiālos, teicējs Edvarts Stautiņš, dzīvojis Svitenes pagasta Pīļu mājās, 1930. gadā miris.
«Svitenes upes labajā krastā dzīvojusi kāda sieviete, kas nodarbojusies ar buršanu un pieburšanu, viņa par to naudu nav ņēmusi, tikai mantas. Arī dārzeņi dārzā viņai auguši lielāki nekā citiem, un govis pienu devušas vairāk. Vietēji iedzīvotāji uz viņu kļuvuši dusmīgi. Beidzot salasījies pūlis, kas sievieti gribējis sadedzināt, bet daži vēlējušies raganu noslīcināt. Nolemts – ja viņa ar sasietām rokām pāries pār upi, kurai pārlikta kārts, un paliks dzīva, tad sadedzinās. Sieviete gan nav gribējusi iet, bet pūlis piedraudējis viņu tad uzreiz sadedzināt. Tā nu sieviete gājusi pār kārti, upes vidū kārts sašūpojusies, viņa iekritusi un virs ūdens vairs nav parādījusies. Tāpēc arī vieta nosaukta Raganas vārdā».
