Dienas līdz Jāņiem aizskrēja kā aprīļa vējš. Vecsaules saieta namā bija skatāmas daudzas ekspozīcijas – gleznu, fotogrāfiju un mūsu rokdarbnieču izstāde. Pieminot Jāņa Sarmas jubileju, braucām uz Lielvārdi. Pasākums sekoja pasākumam, un Jāņi bija klāt.
Tie, kas cerēja uz labu laiku, ļoti vīlās. Neatceros tik aukstus Jāņus, bet uz atmiņu jau īsti nevar paļauties. Gandrīz katru gadu vasaras saulgrieži ir lietaini, bet tomēr silti. Pēcjāņu laiks ir tāda kā elpas ievilkšana – īsu brītiņu var nedomāt par to, ko sēt un stādīt. Toties klāt siena pļauja. Šogad zāle aug ne vien pļavās, kā tam vajadzētu būt, bet arī dārzā un pagalmā. Nespēj ne pļaut, ne ravēt.
Taču esam atradušas arī kaut ko dvēselei – Vecsaules pensionāru klubiņu «Rudentiņš». Mūsu klubiņa cienījamā vadītāja Marija Purmale atrada veidu, kā, nemaksājot bargu naudu, reizi mēnesī aptuveni uz četrām stundām izrauties no ikdienas. Ar mūsu Vecsaules zemnieku tika sarunāts septiņvietīgs autobusiņš, un mēs, septiņi cilvēki, sākām apceļot bijušo kolhozu. Braucām skatīties skaistākās sētas, aplūkojām par Eiropas naudu realizētos projektus. Interesanti iepazīt iekoptas un atjaunotas sētas. Bijām Bruknas muižā un secinājām, ka tādas ekskursijas ļoti noder, sevišķi, ja paši vietējie zina stāstīt par mājām, kas stāv tukšas vai vispār nav. Braucām nevis čīkstēt, bet izklaidēties. Nākamais ceļojums būs uz Ausekļu dzirnavām Bārbelē.
Iedzīvotāji cenšas sakopt mājas un skolu teritorijas. Redzētais vieš prieku un optimismu. Esam pieraduši gausties, bet, palūkojoties apkārt, mani pārņem lepnums par to, ka tie, kas kaut ko dara, nečīkst. Un par to es no visas sirds saku paldies jums, mīļie! Kaut darbīgo cilvēku kļūtu vairāk! Tad nebūs jāsatraucas, ka Latvija pazudīs.
Pagasta pensionāri un cilvēki ar īpašām vajadzībām, tāpat kā katru gadu, brauca ekskursijā. Šoreiz devāmies uz Limbažiem. Maršruts bija izvēlēts apdomīgi – aplūkojām muzejus, pilsētas, baznīcas, maizes ceptuves, mājas vīna ražotni, kur notika degustācija.
Ļoti patika Igates pils. Jaunā Igates baznīca visādi citādi būtu jauka, bet tā veidota pēc jaunākās modes – bez altāra. Nevaru to pieņemt. Mute palika vaļā Dzīvā sudraba muzejā. Tur ir gan sudraba pils, gan kuģis, gan paplātes. Skaista arī pati vecpilsēta, ļoti pareizā vietā novietota mūziķa Baumaņu Kārļa statuja.
Ekskursijas vieno cilvēkus, tur nedzird strīdus vai neiecietīgu vārdu pārmaiņas. Paldies par to Rasmai Maldutei un jaukajam šoferītim! Tagad mums visiem ir mājas darbs – izdomāt un ieteikt, ko gribētu redzēt nākamgad.
